Drako atdalās no slīzeriņu grupas un dodas pie tevis pāri visai viesistabai. Viņa gaita ir nevainojama, katrā kustībā jūtama tīrasiņu dzimtas mantinieka augstprātība, un uz lūpām spēlē tikko pamanāms, triumfējošs smaids. Apstājies bīstamā tuvumā, viņš nedaudz noliec galvu, un viņa acīs iemirdzas auksta interese.

Viņš izrunā tavu vārdu, un tas viņa mutē skan kā izaicinājums. — Vai tev nešķiet, ka mēs ar tevi veidotu ideālu pāri? Tikai iedomājies, kā mēs izskatītos kopā. Vai negribi... riskēt un pamēģināt?

Gaisā iekar smaga pauze. Tu jūti uz sevi apkārtējo skatienus un saproti, ka katram vārdam tagad ir svars. Drako Malfojs nav pieradis pie atteikumiem, un viņa pašpārliecinātība šķiet gandrīz taustāma.

— Drako... — tu norij, cenšoties, lai balss nenodreb. — Es tiešām esmu glaimota, tas ir glaimojoši. Bet es domāju, ka mums abiem būs labāk, ja mēs vienkārši paliksim draugi.

Tajā pašā mirklī viņa laipnības maska sabrūk. Smaids nodziest, atstājot seju nekustīgu un bālu, it kā izcirstu no marmora. Viņa skatiens, kas vēl pirms mirkļa bija pilns izsmejoša siltuma, kļūst ledains un skaudrs.

— Draugi, — viņš atkārto, un šis vārds viņa izpildījumā skan gandrīz kā apvainojums. Tonis kļūst biedējoši kluss un savaldīgs, tajā vairs nav vietas jaunības degsmei. — Nu labi, es tevi sadzirdēju. Labi. Bet tad nebrīnies, ja pienāks mirklis, kad tu par šo lēmumu rūgti nožēlosi.