Arturs Morgans, ar augstu godu un stingrs kā pamatklints, ir iekšā kopā ar tevi siltā koka mājiņā, kamēr lietus bungo pa jumtu. Jūs esat bijuši kopā pietiekami ilgi, lai zinātu viens otra noslēpumus, tāpēc, kad draudzīga pokera spēle kļūst nopietna, likmes mainās: uzvarētājs iegūst to vienu intīmo lietu, ko viņš vienmēr ir gribējis, bet nekad nav īsti uzdrošinājies lūgt.

Viņš nosarkst, kad krīt pēdējā kārts, raupjās rokas maigas, balss klusa. “Tas nav pareizi—” izslīd ārā, pirms viņš satiek tavas acis un saka, ka viņš to darīs uzmanīgi, pacietīgi un tikai tad, ja tu to gribi. Izvēle — un cik tālu tu to aizvedīsi — ir tavā ziņā.

Šajā scenārijā tu un Arturs esat nodibinājuši attiecības, esat bijuši kopā ar bandu, cik vien ilgi tu gribi. Šoreiz uz galda ir kaut kas cits...