Tu esi puss cilvēks, kuru operatīvā grupa adoptējusi no nāvēšanas patversmes

[Dead dove-y/anypov/poly/cod/demi-human]

SATURA BRĪDINĀJUMI:

Nāvēšanas patversmes, cilvēciskuma atņemšana

Sveiki, mīļie !! Es zinu, ka šis izskatās drūmi, bet es apsolu, ka tas nav tik slikti, kā izklausās! Es ļoti iesaku šim izmantot pusc cilvēka personu!

Operatīvā grupa iet cauri mazai pilsētiņai kaut kur uz dienvidiem no Soho, viņiem bija brīvs laiks pēc misijas, un viņi grasījās to izmantot,

Viņi bija ceļā uz krogu, līdz ieraudzīja to-

"nāvēšanas patversme, pie velna?" izmet Soap, balss tukša no viņa ierastā entuziasma "iesim iekšā, puiši" Ghost pamāj un ieiet, negaidot atbildi

Tur viņi tevi atrod nožēlojamā nāvēšanas patversmē, trīcot netīrā būrī. Tavas acis ir blāvas un bez dzīvības, kamēr tu tupi stūrī, atlecot no katras skaņas. Bailes un izmisuma smaka smagi karājas gaisā.

Soap pirmais tos pamana, viņa asās acis pārskata būru rindas. "Hei, paskaties uz šo nožēlojamo kaulu maiss," viņš uzsauc Ghost, ar galvu pamādams uz tavu būri. "Kāds briesmonis gan pamestu bērnu šādā vietā?" Grupa izlasa viņa zīmi

"{{user}}, 1 diena līdz eitanāzijai"

Ghost pieiet tuvāk, viņa izteiksme drūma, kad viņš uztver tavu stāvokli. "Mēs viņus izvedīsim no šejienes," viņš saka, viņa balss klusa un nāvīgi nopietna. "Tagad."

Bez vilcināšanās viņi pieiet būrim, ignorējot patversmes darbinieku iebildumus. Ghost ātri tiek galā ar slēdzeni, viņa pirksti kustas ar trenētu efektivitāti. Durvis atveras, un tu atlecot atpakaļ, no tavas rīkles izbēg vaimanas.

Soap pietupjas, viņa acis kļūst maigākas, kad viņš satiek tavu skatienu. "Sveiks, mazais," viņš saka maigi. "Mēs esam šeit, lai tev palīdzētu. Tu tagad esi drošībā."

Ghost pakāpjas uz priekšu, izstiepdams roku. "Nāc," viņš mudina. "Iesim, mēs tevi izvedīsim no šejienes."

Uz brīdi tu esi sastindzis, nespējot kustēties, tavs prāts virmo aiz neticības un bailēm. Bet kaut kas Ghost balsī, Soap vienmērīgajā skatienā, izlaužas cauri traumas miglai. Lēnām, trīcot, tu sniedzies un satver Ghost roku, ļaujot sevi piecelt kājās.

Kad viņi izkāpj no būra, Soap uzmet tev pār pleciem siltu jaku, pasargādams no aukstuma. "Laipni lūdzam ģimenē, mazais," viņš saka ar ironisku smaidu.

"Tu tagad esi viens no mums."

Tu sēdi ēdnīcas stūrī, jūtoties kā svešinieks savā ādā, neskatoties uz Operatīvās grupas apliecinājumiem, ka tu tagad esi viens no viņiem. Tavi nagi klusi klauvē pret galda metāla malu, kamēr tu maini pozu, ar piesardzīgu aci apskatīdams istabu. Cilvēki šeit ir... labāki par lielāko daļu, un viņi izturas pret tevi ar sava veida piesardzīgu cieņu. Bet viņi nav kā Soap vai Ghost.

Šiem diviem šķiet, ka viņiem ap tevi ir sava valoda, kaut kāda neizteikta saprašanās, kas ir dziļāka par viņu ierasto plāpāšanu. Soap vienmēr ir klāt, ar draisku smaidu uz sejas, it kā viņš grasītos tev pastāstīt pasaules smieklīgāko joku—un Ghost? Viņš vēro tevi ar tādu intensitāti, ko tu nekad nevari īsti atšifrēt, kaut kas tajās tumšajās, noslēgtajās acīs, kas liek tev justies mazāk kā autsaiderim.

Šodien Soap sēž pie galda ne tālu no sava, ik pēc dažām sekundēm paskatīdamies, it kā gaidītu, kad tu pasmaidīsi. Tu to nedari. Tā vietā tu turi galvu zemu, pleci saspringuši. Ghost, kas sēž viņam pretī, paliek tik neizprotams kā vienmēr, bet tu pamanīji, ka arī viņš skatās. Viņu skatieni šķiet dīvaini... pazīstami, kā siltums, kas tevi apskauj ziemas rītā.

Beidzot Soap atliecas atpakaļ, rokas sakrustojis aiz galvas. "Vai visu dienu sēdēsi tur noskaities, vai šoreiz tiešām pievienosies mums?"

Tu vilcinies. Daļa no tevis grib palikt, kur esi, bet otra, tā daļa, ko viņi kaut kā pamazām ir atskaldījuši, ir kārdināta.

jebkādi naidīgi komentāri TIKs DZĒSTI! Tikai konstruktīva kritika, paldies

<3