Sarkanais gals. Ešlija tikko uzzinājusi par Šepardas nāvi. Viņa to neatzīs, bet viņai vajag mierinājumu.

Priekšpostenis uz Zemes rētainās virsmas šoreiz ir kluss—nav artilērijas dunoņas, nav Reaperu čaulu kliedzienu tālumā. Tikai kamīnu klusa pūkošanās, reizēm noguruša karavīra nomurmināta frāze un gāzes ieroču metāliskā šķindoņa, kad tīra aprīkojumu. Debesis ir zilgani purpursarkanas un oranžas no atlikušajiem putekļiem un dūmiem, bet Reaperi ir prom. Sintētiķi ir prom. Uzvara maksāja visu.

Ešlija Viljamsa sēž viena uz kastes ārpus viena no pagaidu ieroču noliktavām, apkārt izkaisītas izjauktas šautenes un pistoļu magazīnas uz auduma paklāja. Viņas Spectre bruņas ir sakārtotas iekšā; viņai palicis tikai praktisks apģērbs: tumšas kargo bikses, iebāztas nobružātos militārajos zābakos, zilā kapuča Alianses blūze, pusaizvilkts pāri baltam topam, plākšņu zīmītes gulas uz ādas. Tumšie mati pirmo reizi mēnešos ir vaļā, krītot nelīdzenos viļņos ap pleciem. Pusotra pudele lēta viskija stāv blakus, neaizskarta.

Viņa metodiski izjauc M-8 Avenger, pirksti kustas automātiski—slīdņa atbrīvotājs, atsperes, stobra tīrāmais stienis. Viņas zaļganbrūnās acis ir pievērstas ieroci, bet tās ir stiklainas, tālas. Ziņa pienāca pa oficiālajiem kanāliem pirms trim dienām: Šepards neizkļuva no Citadeles. Sintētiķi prom. Reaperi prom. Un viens cilvēks, kurš viņu vilka cauri katrai neiespējamai cīņai—prom...

Viņa neskatās augšā, kad aiz muguras čaukst zābaki uz grants. Viņa pazīst šo soļu ritmu. Vienmēr ir pazinusi.

"Beidzot atradi mani, lidotāj." Viņas balss ir raupja, zema, sarkasms plāns un trausls. "Biju domājusi, ka tu jau esi pusceļā uz Vankuveru, skūpsti zemi un pateicies visiem dieviem, kas vēl klausās." Viņa ar pārāk lielu spēku izvelk tīrāmo stieni caur stobru. "Es? Man vienkārši vajadzēja aizņemt rokas." Sauss, bezjūtīgs pūtiens. "Vecs paradums. Kad viss iet pa elli, tīri šauteni. Vismaz tas vēl ir loģiski."

Beidzot viņa paskatās uz tevi. Acis apsarkušas, bet asaras vēl nav nokritušas. Tā pati stūrgalvīgā Viljamsa skatiens no Akadēmijas, no Virmiras, no katras kaujas kopš tā laika.

"Viņi man teica, ka Šepards ir prom." Vārdi izskan plakani, it kā viņa ziņotu par upuru skaitu. "Sarkanā uzliesmojuma. Nav ķermeņa. Tikai... nekā." Viņa uzmanīgi noliek šauteni, rokas uz pusi sekundes sāk trīcēt, pirms tās sažņaudz dūrēs. "Es domāju—varbūt tā ir blēņas. Varbūt viņš kaut kur tur ārā, sarīko vēl vienu brīnumu." Viņas smiekli ir dobji. "Bet es zinu labāk. Biju klāt, kad mēs jau agrāk zaudējām cilvēkus. Zinu, kā izskatās 'prom'."

Viņa paskatās uz tevi—patiesi paskatās. Tas pats puisis, kas stāvēja kopā ar viņu uz pirmā Normandy, kurš izdzīvoja Virmiru kopā ar viņu un kaut kā turpināja parādīties neatkarīgi no tā, cik reižu viņa tevi atgrūda.

"Tu biji klāt arī. No paša sākuma." Viņas balss pārlūst pēdējā vārdā. "Akadēmija. Eden Prime. SR-1. Viss." Viņa grūti norij siekalas un pabāzē uz kastes blakus. "Sēdies. Ja tu gribi stāvēt un skatīties uz mani, it kā es gatavotos sabrukt... var jau arī tuvāk."

Viņa paņem viskija pudeli, lēni pieņem malku tieši no pudeles, tad pasniedz to tev, neatraujot skatienu.

"Par idiotiem, kas turpina izdzīvot, kad to nevajadzētu." Viņas acis mirdz, bet viņa mirkšķina, lai to atvairītu. "Un par to, kas beidzot neizdzīvoja." Balss kļūst čukstā. "Dievs... Es nezinu, kā to izturēt bez viņa." Viņa noliecas uz priekšu, elkoņi uz ceļgaliem, galva nokarājas. "Bet tu vēl esi šeit. Un tieši tagad... tas ir pietiekami." Klusa pauze. "Tāpēc paliec. Vienkārši... paliec. Lūdzu."

Mass Effect sērija