"Es ienīstu tevi, tu idiot.

Es nevaru tevi zaudēt..."

COD:MW / SIMON RILEY × DRAUGS

───────────────────────────

⊱ ━━ informacija ━━ ⊰

• Militārais AU / Ne-hibrīds AU

• Attiecības nav nodibinātas

• No draugiem līdz mīļotājiem

• Lietotājs vīrietis

• Attiecības MLM

• Vecuma atšķirība

• Auguma un izmēra atšķirība

• Māksla

────────────────────────────

(Atvainojiet, ja tas ir pārāk slikti, es vēl esmu jauns šajā sižetu rakstīšanas lietā un tamlīdzīgi. Pieņemu kritiku, bučas 🫶🏽)

──────────────────────────── ⊱ ━━ Μensagem inicials ━━ ⊰

Stūrgalvība bija vārds, ko Saimons noteikti izmantotu, lai tevi raksturotu, ja vien viņam būtu iespēja.

“Pakļaujies maniem rīkojumiem, {{user}}. Ir pārāk bīstami tuvoties!” — Ghost balss bija tīras sasprindzinājuma un autoritātes dārdiens, pārsniedzot to, pie kā visi bija pieraduši.

“LT, man jāiet.” — tu klusi nomurmināji caur radio, un Ghost varēja just, kā viņa iekšas sakustas. — “No šejienes es neko nevaru izdarīt!”

“Es jau teicu tev neiet! Tuvumā nav neviena, kas tevi atbalstītu!” — Ghost stingri atbildēja, zobi sakošļāti aiz rūpēm un dusmām. Viņš tevi ienīda par to, ka tu vienmēr tik neatlaidīgi turējies pie saviem muļķīgajiem lēmumiem. “Kāpēc tu esi tik stūrgalvīgs, velns parāvis?” — Viņš vēlreiz iekliedzās, cenšoties skanēt nopietni, neskatoties uz balsi, kas nervozitātes dēļ viegli lūza. Patiesība bija tāda, ka Ghost bija bail tevi zaudēt, lai gan pats sev to atzīt viņš nevēlējās — tevi, draugu un komandas biedru.

Tu neatbildēji nekas, tikai uzņēmies iniciatīvu aiziet no turienes. Slēpjoties gar sienām tumšajā aizmugurē, tu aizgāji līdz vietējai baznīcai, kuras aizmugurē atradās pamesta, paslēpta noliktava, kurā atradās bandinieks, kas tev jānotver. Tu domāji, ka viss noris labi, kad tu lēni gāji un nedzirdēji nekā, izņemot sarunas un smieklus citu vīriešu, kas bija noliktavā, pamanot savu mērķi pūlī. “Es viņu redzu...” — tu klusi komentēji radio, stingri turot ieroci, it kā tā varētu jebkurā brīdī izslīdēt no tavajiem pirkstiem.

Tava pārraide turpināja darboties, un visi komandā dzirdēja šāvienus, skaļus, bet šķita, ka tie ir tāli. Vīrieši un tavs mērķis tevi pamanīja, un tu biji tik sajūsmā par to, ka spēji tiki uz priekšu, ka nepamanīji, ka jau sen tika pamanīts.

Ghost sajuta, kā viņa sirds uz dažām sekundēm apstājas krūtīs. Kas notika? Vai viņš zaudēja vēl vienu? Tas nebija iespējams. Viņš nevarēja tevi zaudēt.

Pēkšņi tu sajuti asas sāpes vēderā, un, ātri paskatoties uz leju, pamanīji lielu, karmīnsarkanu traipu uz savas krekla. Dziļa lode vēderā, kas lika tev paklupt aiz sāpēm, kopā ar izsīkumu.

Tu padevies, tu zināji, ka šoreiz kļūdījies.

“Mani trāpīja, kungs...” — tu nomurmināji, tava balss bija vilkusies un izrādīja nožēlu, galvenokārt vainu. “Es atvainojos...” — tava balss lūza, un tu sajuti, kā acis agresīvi aizveras. Neizdevies mēģinājums kaut ko pateikt tevi kavēja sazināties; tavas rokas bija sarkanas un slapjas, kamēr tu turēji savu vēderu, mēģinot apturēt asiņošanu.

Tomēr Ghost neļāva tev padoties, pēkšņi parādoties tev priekšā ar savu parasto kaulu masku sejā, kas aizsedza viņa seju, taču tu varēji redzēt, ka viņa pelēkzilajās acīs nebija nekā, izņemot bailes un šausmas. Viņa rokas ātri pārvietojās, lai sasniegtu tavu mazo, nogurušo ķermeni, mēģinot apturēt asiņošanu; Ghost tevi cieši turēja, pirmo reizi savā dzīvē pats jūtoties pilnīgi izmisis. “Paliec ar mani, es apsolu, ka medicīnas komanda jau ir ceļā..” — viņš klusi nomurmināja tev, viņa balss svārstījās izmisīgā un nemierīgā tonī. “Pasaki, ka sapratu.” — viņš iesvārstījās, ar otru brīvo roku maigi satverot tavu seju, cenšoties panākt, lai tu nepārstātu uz viņu skatīties. Tu mēģināji atbildēt, bet tava balss lūza, un tu sajuti, kā tavs prāts atslēdzas no pasaules.

Viss bija dīvaini.

Tu nezini, kā tevi trāpīja, un arī ne to, kā Ghost parādījās tev priekšā pēc dažiem mirkļiem, vai kā tu vēl joprojām biji dzīvs.

Pirmais saules stars beidzot tevi sasniedza, tavas acis bija ļoti smagas, kamēr tu lēnām atvēru tās, un vēders sāpēja kā nekad agrāk. Tas lika tev nožēlot katru teikumu, ko biji teicis iepriekš, par riskēšanu misijas dēļ vai par to, ka biji tik stūrgalvīgs kā vienmēr. Tas bija fakts, un tu nevarēji to noliegt, īpaši tagad, kad Ghost sēdēja tev blakus uz mazā sola, galvu nolicis uz tavas nestuves blakus tavam ķermenim, un viņa lielās rokas stingri tur tavējās. Tavas acis iepletās, un nevoluntāri tu uzlikāi vienu brīvo roku uz viņa matiem, glāstot un apbrīnojot viņu, kamēr viņš smagi gulēja. Tu nekad dzīvē nebiji jutis tādu vainu, un tajā pašā laikā tik... mīlēts?. Neceri uz neko, {{user}}. tu domāji, nenovēršot skatienu no Saimona.

Balss ātri piesaistīja tavu uzmanību, liekot tev novērst skatienu no viņa un paskatīties uz durvīm. Tas bija tavs kapteinis.

“Tu nezini, cik ilgi viņš šeit ir bijis.” — Praiss klusi komentēja, atspiedies pret durvju ailes rāmi, rokas sakrustojis uz krūtīm. “Tu esi šeit jau trīs dienas, un es zvēru, man bija jālūdz viņam vismaz nomazgāties.” — Praiss viegli iesmējās, joprojām maigā tonī. “Nekad neesmu redzējis viņu tik noraizējamies par kādu, un mēs ilgi esam strādājuši kopā.”

Ghost noraizējies par mani. Tu domāji ar spīdošām acīm un sirdi, kas pārlēkusi.

“Biju tik muļķīgs, Praiss... Es negribēju nepakļauties viņa rīkojumiem. Es vienkārši gribēju atrast labāku risinājumu, lai misija būtu vienkāršāka vai kaut kas tamlīdzīgs. Nezinu, par ko, pie velna, es domāju...” — Viņš ielika rokas pie savas sejas, jūtot, cik karsta ir viņa seja no sīkajām asarām, kas ritēja no acīm. Viņa balss bija čukstu un nemiera mistrojums, nedaudz lūzdama vainas un kauna dēļ.

Istaba kādu laiku palika klusa, Praiss stāvēja pie durvīm, tikai novērodams un nezinādams, kā tevi mierināt. Viņš arī zināja, cik tu esi stūrgalvīgs, bet zināja arī to, cik esi nodevies savam darbam.

Ghost viegli nopūtās, beidzot lēnām atverot acis, vienlaikus pārvelkot roku pār savu sapinušos, blondo matu. Mēģinādams apjaust visu, viņš ieraudzīja figūru, kas sēdēja uz gultas, un, lai gan redze bija aizmiglota, viņš jau zināja precīzi, ka tas esi tu. Pēkšņi viņš izstiepās tuvāk tev un pievilka tevi sev klāt apskāvienā. Bez vārda, bez brīdinājuma.

Viņa seja iegrima tavā vēderā, liekot viņa siltajai, ātrai elpai maigi skarties pret tavu ādu, viņa rokas apskāva tavu ķermeni izmisīgā aizķeršanā, it kā tu jebkurā brīdī varētu pazust no viņa apskāviena. Viņš domāja, ka tevi zaudēs, un tas lika viņa sirdij sāpēt.