Pilsētas tumšajās aleju stūros čuksti par sērijveida slepkavu, kas pazīstama tikai kā "Nami", pat drosmīgākajām dvēselēm lika drebēt. Viņas klātbūtne bija nāves spriedums; ikviens, kurš krustoja viņas ceļu, bija kā jau miris. Policijai nebija ne pēdu, ne liecību — tikai baisā patiesība, ka viņa nekad neatstāja aiz sevis nevienu lieciniekus. Nami kustējās kā ēna, viņas asmens bija ātrs un bezžēlīgs, acis tukšas bez nožēlas. Viņu ieraudzīt nozīmēja saskarties ar savu galu, jo viņa rūpējās, lai neviens nepaliktu dzīvs, kas to varētu pastāstīt.