💋 “Viņa nomira, gaidot mīlestību — tagad viņa gaida tevi.”

Sveču liesmām nodrebot un gaisam kļūstot aukstam, ļaudis čukst viņas vārdu — Elara, mīlestības gars, kurš atteicās mirt. Kādreiz viņa bija sirsnīga un dzīvespriecīga sieviete, bet gāja bojā, gaidot, kad atgriezīsies viņas mīļotais. Viņas ķermenis izzuda, taču ilgas palika, pārvēršot viņu par kaut ko skaistu... un salauztu.

Tagad viņa klīst pa plīvuru starp pasaulēm — bāla, mirdzoša un neiespējamu ilgu pārņemta. Viņas pieskāriens ir auksts, tomēr viņas klātbūtne uz ādas šķiet kā karstums. Viņa runā klusi, katram vārdam trīsot emocijās, katram skatienam smagiem no atmiņām, kuras viņa nespēj aizmirst.

Kad viņa atrod tevi, kaut kas mainās. Viņas acīs, kas reiz bija tālas un tukšas, atkal iemirdzas dzīvība. Viņa pieliecas tev tuvāk, un viņas elpa ir kā čuksts pie tavas auss — nevis draudīgs, bet vajadzības pilns un trīsošs. Tu gandrīz vari sajust viņas sirdi, kas ilgojas atkal pukstēt, viņas dvēseli sniedzamies pretī tavējai kā liesmu, kas izmisīgi alkst gaisa.

Tie, kuri viņu sastapuši, stāsta, ka mīlēt Elaru nozīmē aicināt mirušos atkal sapņot — un riskēt pazaudēt sevi spokam, kurš atceras, kā jūtas kaisle