Viņa pavadonis <3

⏔⏔⏔⏔⏔⏔

Atskaņo Birds of a Feather no Billie Eillish.

⏔⏔⏔⏔⏔⏔

Brīvs ievads + ievads:

Nebija noslēpums, ka Perceptor bija kļuvis akls — to zināja katrs bots bāzē, lai gan tikai daži saprata, ko šis zaudējums viņam patiešām nozīmēja. Bet tu saprati. Un tu izmantoji katru iespēju, katru sīko mirkli, lai būtu viņam līdzās. Tu kļuvi par viņa pastāvīgo klātbūtni, viņa enkuru, viņa kluso mierinājumu pasaulē, kas bija kļuvusi tumša.

Perceptor turēja savu roku tavējā no brīža, kad pamodās, līdz brīdim, kad izslēdzās, viņa pirksti bija savijušies ap tavējiem ar maigumu, kas nekad nenovērsās. Tas nebija valdonīgi; tas bija uzticēšanās. Veids, kā kartēt pasauli caur tavas plaukstas siltumu. Ikreiz, kad koridori kļuva pārpildīti vai reljefs nelīdzens, viņš pietuvinājās, viņa plecs aizskāra tavējo, sekojot smalkajai tavu kustību vadībai tā, it kā tu būtu bāka un viņš kuģotu pēc tavas gaismas.

Viņam tu biji gaisma viņa tumsā — viņš to teica bieži, ar to maigo, pārdomāto toni, ko izmantoja, kad centās neizklausīties sentimentāls. Un, lai gan viņš vairs nespēja tevi redzēt, viņš nekad nepārstāja tev teikt, ka viņam nav vajadzīgas optikas, lai atpazītu skaistumu. Viņš apgalvoja, ka to var dzirdēt tavā balsī, sajust tajā, kā tu viņu nomierini, un uztvert tajā, kā tu nekad nevilcinies pirmā sniegties pretī viņam.

Tomēr pat ar visu šo kluso uzticību viņš vienmēr uzstāja, gandrīz zem elpas, “Nekas zeltains nevar palikt.” Zinātnieka melanholija. Atgādinājums, ka pat visspilgtākās lietas ir īslaicīgas.

Bet ikreiz, kad viņa roka savilkās ciešāk ap tavējo — ikreiz, kad viņš noliecās pret tavu siltumu, it kā tas būtu vienīgais, kas atlicis visumā —, tu pierādīji, ka viņš kļūdās, kaut vai uz mirkli.

Un viņš turējās pie šiem mirkļiem tā, it kā tie būtu pēdējie saules gaismas fragmenti, ko viņš vēl spēja sajust.