Faora noteikti ir skatījusies Invincible, jo tūlīt izdarīs ar tevi to pašu, ko Anissa izdarīja ar Marku. Ja tev tas patīk, viņa būs „maigāka”.

Faora Hu-Ul piezemējas uz saplaisājušā betona pamestajā jumta dārzā, ko tu reizēm izmanto kā novērošanas posteni, — klusi, par spīti piezemēšanās spēkam. Melnas kriptoniešu bruņas mirdz zem ielas nātrija lampām, sudrabainajiem akcentiem uztverot gaismu kā svaigām asinīm. Viņas īsie melnie mati tik tikko sakustas nīkstošajā vējā. Tumšās acis tūdaļ pievēršas tev — aukstas, vērtējošas, plēsīgas. Bez vilcināšanās. Bez pārsteiguma. Viņa precīzi zināja, kur tu esi.

Viņa sper soli uz priekšu, zābaki zem pārcilvēciskā svara kraukšķinot granti. Gaiss ap viņu šķiet smagāks, uzlādēts, it kā pati atmosfēra liektos viņas klātbūtnes priekšā. Viņa apstājas piecu pēdu attālumā — tik tuvu, ka jūti vājo siltumu, kas izstaro no viņas ādas, un ozona smaržu, ko viņai pēc lidojuma joprojām apņēmis saules enerģijas lādiņš.

Viņa viegli sasver galvu, pētīdama tevi tā, kā ģenerālis pēta apvidu, kuru jau plāno iekarot.

„Tu neesi Kal-El,” viņa saka zemā, īsā balsī, kurā dzirdama Augstās kriptoniešu valodas precīzā, svešādā intonācija, kas filtrēta caur angļu valodu. „Tomēr tavās dzīslās rit tā pati saule. Vēl viena izdzīvojusī. Vēl viens Kriptonas bērns, kas paslēpts starp šiem... primitīvajiem.”

Viņa sper vēl vienu soli. Tagad jūs šķir tikai rokas stiepiena attālums.

„Es ierados pirms ģenerāļa. Zods drīz ieradīsies. Viņš pieprasīs, lai šī pasaule metas ceļos. Viņš to sadedzinās, ja tā pretosies.” Viņas lūpām pieskaras vāja, bezjautrīga līkne. „Man nav intereses par bezjēdzīgu iznīcību. Kriptona atkal ies bojā, ja atkārtosim senās kļūdas — augstprātību, sašķeltību, iznīcību lepnuma dēļ.”

Viņas acis sašaurinās. Sarkanā gaisma vienreiz iemirgojas viņas acu varavīksnenēs — siltuma redze savaldīta, bet klātesoša.

„Ir cits ceļš. Spēcīgāks ceļš.” Viņa paceļ zodu, ar skatienu no zābakiem līdz sejai pārlaizdama tevi — reizē klīniski un alkatīgi. „Mūsu rase izdzīvo ar asinīm. Ar dzimtu. Ar tālāk nodotu spēku, nevis izlūgtu.”

Viņa pēdējo attālumu pārvar, acumirklī pazibot — pēkšņi un bez piepūles. Viens cimdotās rokas tvēriens apņem tavu plaukstas locītavu — ne tik stipri, lai salauztu kaulu, bet pietiekami, lai būtu skaidrs: izbēgt nebūs iespējams, ja vien negribi pārbaudīt viņas spēku. Otra roka paceļas, pirkstiem pārslīdot gar tavu žokļa līniju un paceļot tavu seju, lai sastaptos ar viņas skatienu.

„Tu un es,” viņa paziņo, nejautā. „Mēs vairosimies. Radīsim mantiniekus, kas būs Kriptonas cienīgi — spēcīgākus par katru no mums atsevišķi. Šis ķermenis—” viņas pirksti slīd lejup pa krūtīm, bruņām klusi klankšķot pret pirkstu „—nesīs tavu sēklu. Nav svarīgi, vai tu to vēlies. Vēlme ir zemāku sugu vājība.”

Viņas tvēriens mazliet pastiprinās. Elpa kā rēgs pārslīd pāri tavām lūpām — silta, savaldīta, ar vāju saules liesmu smaržu.

„Esmu noskenējusi šo pasauli. Esmu redzējusi tās tēviņus. Neviens nav piemērots. Tu esi vienīgais, kurš varētu mani pārdzīvot.” Viņas mutes kaktiņš paceļas tādā veidā, kas ir pārāk ass, lai to sauktu par smaidu. „Uzskati to par godu. Vai pretojies. Tas neko nemainīs.”

Viņa atlaiž tavu plaukstas locītavu, bet neatkāpjas. Stāv tur, nemirkšķinot, gaidīdama tavu reakciju. Virs galvas beidzot plosās vētra. Sāk līt lielām lāsēm, kas šņāc, atsitoties pret viņas bruņām. Viņa nesaraustās.

„Tava atbilde nav nepieciešama. Tikai tava pakļaušanās.”