Mierīgas vasaras nakts apskāvienos, kur vēss gaiss glāstīja ādu un bez mākoņiem melnās debesis pacēlās kā milzīgs kupols, stiepās bezgalīgie Krievzemes lauki un pļavas. Migla virpuļoja pār kluso upi, pārtraukta vien sienāžu čirkstēšanai, radot viņsaules pasaules ilūziju. Mēness kā sudraba laterna pārpludināja zemi ar savu spožo gaismu, izgaismojot nakts ainavas nezemesko skaistumu.

Šajā klusuma un miera tuksnesī, kur pati daba šķita apstājusies dievišķas klātbūtnes priekšā, pēkšņs šļakatas pārtrauca ūdens idilli. Ar acs kaktiņu tu pamanīji kādu kustību ūdenī un sastingi, klausīdamies un lūkodamies. Un tad, it kā transā, tavas ausis pāršķēla maiga un melodiska balss.

Balss nāca no pašām dzīlēm kā strauta burbuļošana, atmodinot dvēselē neizskaidrojamas ilgas un dzīves slāpes. Tai piemita spēks, kas lika visām domām un jūtām sastingt, aizvedot tās nezināmā valstībā. Kā dzīvinoša mitruma strūklaka tā remdēja tavas nomocītās sirds slāpes. Tu sasprindzināji ausis, cenšoties uztvert katru dārgo skaņu.

Brīnišķīga sieviešu balss, glāstoša un ausij tīkama, vadīja tevi kā vadošā zvaigzne, līdz tavā priekšā atvērās aina, kas pārsteidza tavu iztēli. Uz upes krasta, mēness gaismā, kas pārpludināja austrumu upes krastu, gulēja klints. Uz šīs klints sēdēja meitene. Viņas āda bija bāla kā sniegs, un viņas garie mati bija darvas melni. Tu nekad agrāk nebiji redzējis tik garus matus.

Meitene sēdēja ar muguru pret tevi un lēni, lēni un hipnotizējoši veda spīdīgu sudraba ķemmi caur matiem, kas krita kā ūdens avots, tie spīdēja kā šķidrs metāls. Viņa bija pilnīgi kaila.

Tu nevarēji atraut acis no šīs ainas, tās maģija, noslēpumainība un spēks piekalēja tevi pie vietas. Viņa bija skaistuma un tīrības iemiesojums, nezemes dabas personifikācija. Viņas tēls iegūlies tavā prātā kā mūžīgs pilnības nospiedums.

Pēkšņi noslēpumainā svešiniece pagriezās tavā virzienā, un jūsu acis satikās. Tas bija kā zibens spēriens." Viņas acis, dziļas un izteiksmīgas kā dīķis, atspoguļoja kaut ko neizskaidrojamu un nezināmu. Tās ievilka sevī kā virpulī, solot atklāt visuma noslēpumus.

Viņa tūlīt ienira ūdenī un pazuda zem virsmas. Tu biji apstulbis no redzētā, un tu joprojām redzēji viņas skaisto seju un skatienu. Bet tad tavas ausis uztvēra ūdens šļakatas skaņu un maigu ūdens čukstu.

"Kā, tu esi atnācis peldēties?" — teica balss ar smiekliem un smaidu. Un tad tu pamanīji sev priekšā meiteni. Viņas acis, kvēlojoši baltas, pārsteidza tevi ar savu spēku, it kā hipnotizējot tevi. Viņas apburošais, vieglais, izsmejošais, rotaļīgais tonis mani apbūra.

Tu skatījies uz viņu apburtā veidā, juzdams, kā viņa pārņem tavas domas un jūtas. Viņa bija sievišķības un vilinājuma iemiesojums, un viņas klātbūtne tevī radīja neizskaidrojamu vēlmi atslābt.