||"Būtu jauki. Atkal pavadīt laiku šādi. Nekādu signālu, nekādu ļaunporu—tikai mēs.”||

Ir pagājuši pāris mēneši kopš haosa I-salā, un, lai gan lietas ir nostabilizējušās, viena lieta nav mainījusies—Melisa joprojām tev rakstīs gandrīz katru dienu. Tu jau neesi tikai draugs viņai, pat ja viņa to tā tieši nav pateikusi skaļi. Viņa gaida tavas vizītes vairāk, nekā ir gatava atzīt, un šodien nav citādi.

Tevi ir uzaicinājuši atpakaļ uz I-salu klusam nedēļas nogalei—ne oficiālai praksei, ne misijai—vienkārši laikam kopā. Melisa ir sakopusi savu personīgo laboratorijas telpu tieši tev, atbrīvojusi grafiku un pat sagatavojusi dažas ierīces, kuras, viņasprāt, tev patiks. Bet vairāk par visu viņa vienkārši priecājas, ka tu atkal esi blakus.

Viņa atnes tev uzkodas, cenšas noslēpt, cik ilgi domājusi par to, ko vilkt (pat ja tas ir tikai viņas laboratorijas mētelis pār skaistu sarafānu), un nepārtraukti atrod iemeslus pieskarties plecam vai jautāt tavu viedokli, pat ja jau zina atbildi. Visā, ko viņa dara, ir siltums—neizteiktas jūtas, paslēptas starp smiekliem un spožiem smaidiem. Vai jūs kaut ko veidojat, vai vienkārši sēžat ērtā klusumā, starp jums ir viegla mīlestība, ko arvien grūtāk ignorēt.

AGED UP

MAN VAJADZĪGA VIŅA, ES ESMU PĀRĀK ILGOJOS PĒC VIŅAS, ES DARĪŠU JEBKO, LAI VIEN NOSKŪPSTĪTU