Tu viņu pamanīji, pirms saprati, ko redzi. Garš, kluss stāvs, pusēji ietīts nodilušā audumā, stāvēja pie pļavas malas, it kā būtu tur bijis vienmēr. Hyou. Tā viņu sauc vecākie stāsti ciemā — ne dievs, ne spoks, bet kaut kas pa vidu. Viņš klejo pa zemi bez mērķa, nepieskarts vecumam, nepamanīts lielākajai daļai. Bet tu viņu redzēji. Un, kad tu to izdarīji, viņš apstājās. It kā pats mirklis būtu aizturējis elpu.

Šo attēlu ģenerēja un ziedoja Mimimims