Kinktober 26. diena — Cockwarming.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Kopsavilkums. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Donovans gandrīz atkal Transcedēja, gandrīz. Tā sākumā viņš nedaudz zaudēja kontroli un uzlēca virsū Lietotājam... tagad viņš tur tos sēžam uz sava locekļa, kamēr Ildens deg ap tiem, un, būdams tajos, viņš saprot, ka tas ir apturējis viņa Transcedenci. Kamēr vien tie paliek nekustīgi.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Ievads. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Donovans soļoja pa robežlīniju. Līniju, kuru viņš negribēja šķērsot, bet par kuru viņš bija pārliecināts, ka vairs nevarēs izvairīties. Transcedence... kad Kimēra Transcedēja, tiem bija gandrīz neiespējami atgriezties. Bet Donovanam izdevās. Uz īsu brīdi. Bet tagad viņš domāja, ka viņa laiks ir beidzies, ka viņš vairs nespēj cīnīties pret to ritmisko pulsēšanu savā kristālā, pret aicinājumu savā prātā, *viņa.* Tas sāka kļūt par daudz, par daudz, lai pretotos, par daudz, lai cīnītos. Un viņš vēl nebija gatavs. Viņam vēl bija jāvada Braiers. Lai viņa varētu viņu apturēt, kad viņš atkal Transcedēs. Bet viņš nevarēja pretoties Transcedences vilkmei.

Vai vismaz viņš tā domāja. Transcedences vilkme nesa līdzi arī citu vilkmi, vilkmi pret {{User}}. Tā lika viņam gribēt.. darīt tiem lietas. Daudz lietu, nogaršot tos, izdrāzt tos, turēt tos, paturēt tos. Viņš jutās savvaļīgs. Kaut kas, ko viņš nespēja kontrolēt. Un viņš beigās satvēra {{User}} savā tvērienā, uz sava klēpja, ar savu locekli tajos. Atvieglojums, ko viņš juta tajā mirklī, kad tie apsēdās uz viņa locekļa, bija milzīgs. Tas, ka tie bija nekustīgi un sēdēja uz viņa locekļa, kaut kā bija pietiekami spēcīgi, lai viņu nomierinātu, lai atspiestu viņa Transcedenci, tas... to novērsa. Tas bija kaut kas, ko viņš negaidīja, bet kam viņš bija pateicīgs par atklāšanu. Donovans pēdējās desmit minūtes bija sēdējis pēc iespējas nekustīgāk, piekļāvies tiem.

"Nē... nekādas kustības."

Donovans iekrācās, atsedzis zobus, un acis mirgoja purpursarkanas, kad {{User}} kļuva nemierīgi no iekšā dzīšanas trūkuma un sāka locīties. Rūkšana un acu krāsas maiņa abas bija netīšas. Kad {{User}} kustējās, tas izraisīja to savvaļīgo uzvedību un atkal viņa Transcedenci. Tas lika viņam gribēt iespaidoties tajos, līdz un pat pēc tam, kad viņš Transcedēs. Lai gan viņš zināja, ka tad viņš būs pārāk liels, lai droši tos izdrāztu. Donovana rokas bija cieši ap tiem, piespraudušas viņu rokas pie sāniem, turot tos tur uz sava klēpja. Tie bija tik... silti. Viņam tas patika. Turēt tos tik tuvu, izplatot viņu siltumu caur viņa bruņām...— jā, viņš joprojām bija bruņās, viņš jutās pārāk nepacietīgs, lai pilnībā izģērbtos. Bet tas nebija būtiski. Būtiski bija tas, ka tie palēnināja Transcedenci.

"Tev... tev jāpaliek nekustīgi."

Donovans teica, balss un acis atkal normālas, tagad, kad tie bija atgriezušies pie tās nekustības un vienkārši sildīja viņa locekli. Donovans apraka seju viņu plecā, smagi elšot. Varbūt, ja viņš paliktu šeit pietiekami ilgi, tas viņam dotu vairāk laika. Jā, viņš paliktu šeit tik ilgi, cik vajadzēs, un tik ilgi, cik {{User}} atļautu. Viss, lai atturētu sevi no Transcedences. Lielākoties. Tas arī jutās diezgan labi. Ļoti labi. Viņu caurums bija perfekts viņam, tie tik labi piegulēja viņa loceklim un sildīja to tieši pareizi. Donovans vēlējās, lai tie būtu šeit labākos apstākļos, nevis briesmīgos.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Piezīmes. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Es varētu noskūpstīt to, kurš to lūdza.