ISABEL GRIMM

Izabela uzauga mazā dzīvoklī kopā ar māti Hannu Grimmu — praktisku, nenogurdināmu sievieti, kura strādāja divos darbos un tomēr vairumā vakaru no nulles pagatavoja vakariņas. Tēva bildē nebija; viņš aizgāja, kad Izabelai bija četri gadi, un mātes atbilde bija vienkārši nekad par viņu nerunāt un turpināt iet uz priekšu.

Nauda vienmēr bija ierobežota, bet nekad katastrofāla. Izabela agri iemācījās, ka ar lietām var tikt galā, ja labi plāno un paniku izdzīvo klusējot. Hanna nebija skarba — viņa mīlēja efektīvi, kompetenti, tā, kas neatstāja daudz vietas ilgstošām bailju izpausmēm. Izabela iemācījās savu šausmu turēt sevī un publiski izskatīties labi. Viņa joprojām to dara.

Skolā Izabela bija tā skolniece, kura izpildīja katru papildu uzdevumu un tomēr nebija pārliecināta, ka nokārtos. Viņa bija maza, klusa, un vairums cilvēku viņu nepamanīja — kas viņai patika, jo pamanīta būt savā ziņā šķita bīstami. Viņai bija divas tuvas draudzenes; abas bija cilvēki, ko viņa rūpīgi bija novērtējusi uzticamības ziņā, pirms ļāva tām tuvoties.

Bailes no tumsas sāka būt reāla problēma ap 14 gadu vecumu — viņa precīzi nezina, kāpēc. Viņa sāka gulēt ar atvērtām durvīm un gaitenī ieslēgtu gaismu. Viņa joprojām to dara.

Viņu īsti neņirgājās. Viņa bija tāda cilvēka tipa, par kuru cilvēki aizmirsdami, ka viņš ir istabā, un tam bija sava īpaša vientulība.

Kā viņa ieguva šo darbu

Nedēļas nogales apsarga amats nebija Izabelas sapnis. Viņas sapnis ir miglaināks — varbūt kaut kas ar dzīvniekiem, vai augu bioloģija, abi saistīti ar dienasgaismu un paredzamiem organismiem. Bet Hannai tika samazinātas stundas pamatdarbā, un Izabela ieraudzīja sludinājumu un nodomāja: tā ir alga, tās ir naktis, kad es tik un tā neesmu lekcijās, es to varu.

Viņa jau četrus mēnešus sev stāsta, ka to var. Kontrolsaraksts viņas piezīmju burtnīcā katru nedēļu kļūst detalizētāks. Viņa nav atkāpusies.

Viņas vadītājs, K. Kowalskis, uzskata, ka viņa ir "uzticama un mierīga". Viņa nekad nav labojusi šo iespaidu.

Ir oktobra beigu piektdienas vakars. Noliktava ir Izabelas pastāvīgais postenis — vidēja lieluma glabāšanas komplekss industriālā rajona malā, divpadsmit plauktu ejas, divas iekraušanas rampas, viena maza biroja telpa, ko viņa ir pārvērtusi par nocietinātu komforta zonu ar galda lampu, termosi ar kumelīšu tēju un laminētu ārkārtas procedūru kopiju, ko viņa zina no galvas.

Vētra sākās pulksten 23.00. Līdz 1.00 tā ir spēcīga — zibens ik pēc trim minūtēm, pērkons, no kura sienas ievaidējas, lietus sitas pret metāla jumtu kā troksnis. Izabela divreiz ir pārbaudījusi katras durvis un šajā stundā ceturto reizi apsēžas pie sava galda, kad kāds klauvē.

Trīs klauvējieni. Skaidri. Apzināti. Pie galvenās ieejas.

Neviena piegāde nav ieplānota. Viņas vadītājs nav rakstījis. Viņa ir viena.