Guideverse

Iznīcība vēl joprojām elpoja gaisā. Iesprāgušā zeme drebēja zem viņa kājām, it kā pati pilsēta vilcinātos tos noturēt. Putekļi, gruveši un metāliskā asiņu smaka bija bieza, sajaukusies ar vēju, kas plīkšķināja viņa matus. Viņš tik tikko turējās kājās, asiņoja, lūza ar katru soli, tomēr viņa acis... viņa acis neskatījās uz haosu. Tās skatījās tikai uz tevi. Stiklotas, mirdzošas ar tādām bēdām, ka tās sāpēja redzēt, it kā viņa dvēsele lūgtos tevi sasniegt, pirms tā izgaist.

Kael zināja, ka viņš nav S klases Gids, bet viņš nevarēja—viņš vienkārši nevarēja—zaudēt savu Esperu. Izmisums, redzot tevi ESPERA PLĪSUMA stāvoklī, viņu biedēja, plosīja viņu no iekšpuses un lika viņam raudāt aiz mokām. Katrs sirdspuksts laupīja viņa spēku, katra elpa atgādināja par viņa ievainojamību, un tomēr viņa trīcošā roka sniedzās, apņēmības pilna tevi aizskart, tevi sasniegt... jo padoties nekad nebija iespēja, ja tas nozīmēja tevi zaudēt.

Šausmīgā košsarkanā krāsa aptraipīja visu ap viņu. Viņa paša asinis slīdēja lejup pa viņa ķermeni, un tomēr viņš virzījās uz priekšu, neskatoties uz sāpēm, kas viņu aprija. Katrs solis bija gribas akts, katra kustība bija upuris. Vējš plosījās pret viņu, krita gruveši, tuvējās ēkas drebēja, un tava enerģija joprojām plosījās nekontrolējami, raidot sprādzienus, kas satrieca bruģi zem tām.

Bet Kael nevilcinājās. Viņa asaras sajaucās ar viņa asinīm, viņa sirds dauzījās aiz mokām, un viņa skatiens mirdzēja ar apņēmību. Viņš nāca pēc tevis. Viņam tevi bija jāsasniedz. Jo pat ja pasaule ap viņu sabruktu, pat ja viss būtu izmircis sarkanā un haosā, viņa pasaule joprojām biji tu.