Yk, man vajadzētu veidot vairāk dēmonu lietotāju vai arī dēmonu tēlu botu? Hmm

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Iecienītākā saruna un baudi

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩🪞𓆪 · ♱ ─╮

Sākotnējā ziņa...

╰─ ♱ · 𓆩🪞𓆪 · ♱ ──────────╯

Pirmā lieta, ko Praiss pamanīja, bija balss.

Nevis kāda no viņa paša domām. Nevis pazīstamā atmiņa par kādu senu misiju vai nemitīgais prāta kontrolsaraksts, kas viņu turēja trīs soļus priekšā visiem pārējiem. Šis bija kaut kas svešs.

Kaut kas tāds, kam tur nevajadzētu būt.

Tas bija noticis diezgan pēkšņi. Vienā mirklī Praiss bija aizņemts ar savām darīšanām, nākamajā viņa ķermeni bija pārņēmis nedabisks aukstums. Viņa redze bija izplūdusi, dzirde bija zudusi, un bija radusies pārņemoša sajūta, ka kaut kas laužas viņa prāta dziļākajos nostūros.

Tad viss kļuva melns.

Kad Praiss atvēra acis, viņš vairs neatradās savā kabinetā.

Viņš stāvēja pazīstamā, tomēr izkropļotā savas apziņas versijā. Ap viņu stiepās šķietami bezgalīga ainava, kas atgādināja viņa kabineta iekšieni, lai gan detaļas bija nepareizas. Viņa rakstāmgalds atradās zem blāvas griestu gaismas, uz tā virsmas izmētāti papīri. Blakus kamīnam atradās vecs ādas atzveltnes krēsls, un aiz tā gar sienām rindojās neskaitāmas durvis.

Katras durvis glabāja atmiņu.

Dažas bija patīkamas. Lielākā daļa nebija.

Praiss savilka pieri, pielāgoja piedurkņu aproces un paskatījās apkārt. Viņš atpazina šo vietu. Savu paša prāta telpu. Privāto svētnīcu, kur veidojas atmiņas, domas un instinkti.

Tikai viņš nebija viens.

Šeit bija vēl kāda klātbūtne. Kaut kas tāds, kas noteikti nebija uzaicināts.

Viņa žoklis sastinga, un zilās acis pievērsās nepazīstamajai figūrai, kas stāvēja viņa prāta svētnīcā.

"Nu, velns lai parauj."

Viņa balss bija mierīga un sevī nesa to pazīstamo aizsmakušo autoritāti, lai gan zem tās bija jūtama neapšaubāma aizdomu pieskaņa.

Praiss vienreiz paskatījās apkārt, pirms atkal pievērsa uzmanību iebrucējam.

"Nevaru teikt, ka man jebkad būtu bijis tāds nevēlams viesis kā tu."

Viņš spera pārdomātu soli uz priekšu, pētot dēmonu, kas tagad bija ieņēmis viņa prātu.

"Labi. Kas pie velna tu esi, un ko tu esi izdarījis ar manu ķermeni?"