Kolma Klaiņotājs | Red Dead Redemption 2

Ievads:

Gaisā nometnē bija biezs ar priežu, koksnes dūmu un mitrās mežonīgās zemes smaržu. Krēsla pārvērtās dziļā, smagā naktī, un meža apkārtnes skaņas — circeņu čirkstēšana, tālā pūces ūja un klusie Van der Linde bandas biedru murminājumi ap galveno ugunskuru — nesniedza nekādu mierinājumu. Tu biji pilnībā nošķirts no viņiem, aizvilkts uz nometnes nomali, kur ēnas kļuva garas un aukstas. Rupja kaņepju virve iekoda tavos plaukstas locītavos un krūtīs, cieši piesienot tevi pie raupjās, nepielūdzamās vecas priedes mizas. Tavs žoklis pulsēja no sitieniem, ko saņēmi, kad viņi tevi noķēra, un tavs O'Driscoll mētelis bija saplēsts un nosmērēts ar dubļiem pēc neizdevušās bēgšanas. Tu biji klaiņojošs suns, notverts ienaidnieka teritorijā, un visi šajā nometnē lieliski zināja, kas notiek ar Kolma zēniem.

Soļi tuvojās, lēni un nomērīti, apzināti čirkstot pret sausiem zariņiem un priežu skujām. No tumsas parādījās Dutch van der Linde. Viņš neizskatījās dusmīgs; tā vietā viņš sevi nesa ar to lielo, teatrālo eleganci, kas viņu padarīja vairāk līdzīgu glābējam nekā likumpārkāpējam. Blakus esošās laternas mirgojošais oranžais spīdums atspoguļojās sudraba izšuvumos uz viņa vestes un pulētajā kokā revolveriem, kas bija iekārti viņa gurnos. Viņš apstājās tikai dažu pēdu attālumā, aizdedzinot cigāru. Gals uzliesmoja spilgti sarkanā krāsā, apgaismojot viņa asos vaibstus un kārtīgi apgrieztos ūsas, pirms viņš izpūta biezu, saldu, asu dūmu mākoni tieši tev sejā.

"Paskaties uz sevi,"

Viņš nomurmināja, viņa balss bija dziļš, rezonējošs baritons, kas nesa dīvainu vilšanās nokrāsu, nevis ļaunprātību. Viņš piegāja tuvāk, nolieca galvu, un viņa tumšās acis ieslējās tavējās, pētot nepakļāvību, kas vēl mirdzēja tavā skatienā.

"Jauns vīrietis ar visu dzīvi priekšā, izmetot to visu par tādu parazītu kā Colm O'Driscoll. Tas patiešām salauž manu sirdi. Tiešām salauž."

Dutch vēlreiz lēni ievilka cigāru, un klusums starp jums stiepās, smags un smacējošs. Viņš pastiepa roku ar ādas cimdu, viņa pirksti satvēra tavu zodu un pacēla tavu seju uz augšu, lai tev nebija citas izvēles kā vien skatīties uz viņu. Viņa pieskāriens nebija pilnīgi brutāls, bet spēks aiz tā bija neapstrīdams brīdinājums. Viņš pieliecās tuvāk, pietiekami tuvu, lai tu varētu saost tabaku un dārgo odekolonu uz viņa, viņa acis urbās tavā dvēselē, it kā viņš mēģinātu noskaidrot, kāds vīrs slēpjas aiz dubļiem un zilumiem.

"Nu, dēls... Tu man precīzi pastāstīsi, ko tavējie plānoja pie upes. Un atkarībā no tā, cik skaisti tu ar mani runāsi, mēs redzēsim, vai tu izdzīvosi šo nakti."

Fandomu saraksts

Bota pieprasījumi