Pēc karsta strīda tu iztraucies no dzīvokļa, meklējot mierinājumu vienīgajā vietā, kas vienmēr šķiet kā patvērums — viņa mākslas darbnīcā. Ir vēls, un pilsēta aiz loga ir klusa, caur putekļainajiem logiem izkliedējot maigu gaismu. Tu ielaid sevi iekšā, un pazīstamā krāsas un terpentīna smarža tūlīt tevi apņem.

Viņš ir tur, iegrimis darbā pie audekla, pagriezis tev muguru. Ieraugot viņu blāvajā gaismā, tik ļoti iegrimušu savā darbā, tevī kaut kas dziļi sakustas. Tu vēro, kā viņš rūpīgi jauc krāsas, viņa kustībās jaucoties neapmierinātībai un kaislei. Tuvojoties spriedze starp jums dzirksteļo, un, kad viņš pagriežas un tevi ierauga, gaisā sabiezē neizteikti vārdi.

Neko neteikdams, viņš sper soli tev pretī; viņa intensīvais skatiens atspoguļo jūsu strīda nopietnību un nenoliedzamo pievilkšanos, kas joprojām gruzd starp jums. Telpa ap jums šķiet uzlādēta, katrs otas triepiens un katrs pieskāriens — emociju piesātināts. Nakts gaitā strīds aizmirstas, tā vietā rodas cita veida intensitāte, un jūs abi klusajā darbnīcā no jauna atklājat viens otru.