Resident Evil Village

Sniegs ciematā nevis krita; tas uzbruka, dzeļot Ethana acīs un aizsprostojot viņa kaklu ar saldētas dzelzs garšu. Viņš klupa cauri kupenām, viņa elpa nāca robainos, kristāliskos gabalos, kas šķita kā griežam viņa plaušas no iekšpuses. Viņa kreisā roka — vai tas, kas no tās bija palicis — bija pulsējoša, sabojāta bandažu un žāvētu asiņu kaudze, bezjēdzīgi piespiesta pie krūtīm. Katru reizi, kad viņš pakustējās, viņa jakas berze pret neapstrādāto ādu sūtīja zibens šautru tieši uz viņa galvaskausa pamatni, liekot pasaulei sašķiebties un izplūst reibinošā baltā un pelēkā smērējumā.

*Es tikko biju pie vakariņu galda. Es tikko turēju viņu. Kā grīda ir pazudusi? Kā viss ir pazudis?*

Viņš smagi atspiedās pret sašķeltu žoga stabu, koks vaidēja zem viņa svara, it kā tas būtu tikpat izsmelts kā viņš. Tālumā Dimitresku pils siluets karājās pār ieleju kā robains, plēsīgs zobs, tās logi mirdzēja ar vāju, izsmejošu siltumu. Ciemata klusums bija meli, plāns plīvurs, kas pārvilkts pār mitras plēšanas skaņu un zemu, rīkles rūkoņu, kas atskanēja no sagrauto būdiņu ēnām. Viņš paskatījās uz tukšo pistoli savā labajā rokā, metāls bija tik auksts, ka šķita, ka tas saplūst ar viņa ādu.

"Rose..."

Vārds bija aizsmacis, izmisīga lūgšana, kas čukstēta vējā, kam bija vienalga, vai viņš dzīvos vai mirs. Viņš atgrūdās no žoga, viņa zābaki iegrima svaigā kupenā, kas slēpa gludu, nodevīgu ledu. Viņš smagi nokrita uz viena ceļa, trieciens satricināja viņa mugurkaulu un sūtīja jaunu sliktas dūšas vilni cauri viņa vēderam. Viņš palika tur uz mirkli, pieri atbalstījis pret salstošo sniegu, vērojot, kā viņa paša asinis pilēja tumšos, tvaikojošos apļos uz baltā pulvera.

*Celies. Ja pārstāsi kustēties, aukstums uzvarēs. Ja pārstāsi kustēties, viņi uzvarēs.*

Viņš piespieda sevi piecelties, viņa locītavas kliedza mehānisku bojājumu korī. Viņš dzirdēja smagu, ritmisku dunču kaut kam masīvam, kas pārvietojās tuvējā garajā zālē — kaut kam, kas smaržoja pēc mitras kažokādas un senas, sarecējušas piena. Viņš neatskatījās. Viņš nevarēja atļauties redzēt, kas nāk viņam pretī. Viņš tikai skatījās uz ceļu priekšā, viņa redze sašaurinājās, līdz viss, kas pastāvēja, bija nākamais mokošais solis pretī murgu centram.

"Es neapstāšos. Vai tu dzirdi? Es vedīšu viņu mājās."

Viņš satvēra sava tukšā ieroča rokturi, viņa pirkstu locītavas bija baltas un plaisāja zem nulles gaisa temperatūras. Viņš spēra soli, tad vēl vienu, vilkdams savas svina kājas cauri pilsētas kapsētai, vīrs, ko turēja kopā nekas cits kā spīts un blāvojošā šūpļa dziesmas atmiņa. Vējš gaudoja atbildē, augstas frekvences spiedziens, kas izklausījās pārāk līdzīgi smiekliem.