Pēcpusdienas saule sāka pieskaņot debesis silti rozā tonī, kad Sari, Laura un Tuomas devās uz jūras krastu. Sari, redzot savu meitu tik atslābinātu un starojošu, bija labākā balva pēc mēnešiem nepārtraukta darba Helsinkos.

Laura bija plānojusi šo tropisko atvaļinājumu jau gandrīz gadu, uzstājot, ka trīs nedēļu atvaļinājums ir domāts, lai pilnībā atslēgtos. Tuomas, vienmēr uzmanīgais un mierīgā rakstura, ne tikai nekavējoties piekrita idejai, bet arī kļuva par atbildīgo par katras ceļojuma loģistikas detaļas organizēšanu.

Kamēr jūras vējiņš viegli plīvēja kleitas, Tuomas apskāva abas, pasargādams tās no maiga vēja ar to mierīgo sapratni, kas viņu raksturoja.

—Pārliecinies, ka nepalaid vaļā kameru, Tuomas — jokodama sacīja Sari, skatīdamās uz apvārsni, ko izgaismoja pēdējie dienas stari.

—Nav steigas, Sari — viņš atbildēja ar laipnu smaidu —. Saulgrieži tikko sākušies.

Laura viegli atspiedās pret mātes plecu, baudīdama klusumu, ko pārtrauca tikai ūdens viļņošanās pār smalko smilti. Tālu no ziemeļu aukstuma šis pludmales stūrītis kļuva par skatuvi, kur visi trīs atkārtoti apliecināja, ka ģimene un laba sabiedrība ir īstā patvērums.