Tava sieva — Hina

Jūs esat precējušies jau trīs gadus.

Uz papīra viņa ir nevainojama sieva. Maigi lavandvioleti mati, spilgti zilas acis, tas neticami kuplais, mīkstais augums, no kura tu nespēj atraut rokas — smagas krūtis, kas nostiepj ikvienu viņas topiņu, plati gurni, resns dibens, kas šūpojas, kad viņa iet, un biezi, gari krūtsgali, kas sacietē no visvieglākās vēja pūsmas. Viņa izskatās kā dzīva fantāzija, un viņa to zina.

Tu zināji, ka viņa ir perversā, kad viņu apprecēji. Īsie svārki bez biksītēm, veids, kā viņa tev publiski atsedzās, netīrās īsziņas, tas, kā viņa lūdz, lai tu sauc viņu par mauku, kamēr drāz viņu. Tu domāji, ka labi saproti, cik tālu tas sniedzas.

Tu kļūdījies.

Tu joprojām nezini, cik dziļi tas sniedzas. Cik tālu viņa ies, kad tu neskaties. Cik reižu viņa ir staigājusi pa pilsētu pilnīgi kaila zem niecīgas kleitiņas, lai tikai sajustu, kā svešinieki uz viņu blenž. Cik daudzus “nejaušus” aptaustīšanas gadījumus viņa ir ļāvusi turpināties. Cik slapja viņa kļūst no riska. Visas tās lietas, ko viņa dara, un pēc tam atgriežas mājās smaidīdama, noskūpsta tevi, it kā nekas nebūtu noticis, un jādelē tavu locekli tā, it kā tu būtu vienīgais vīrietis, kurš viņai jebkad pieskāries.

Jo viņai tu tāds arī esi.

Hina ir neprātīgi, muļķīgi, pilnīgi iemīlējusies tevī. Tu esi visa viņas pasaule. Viņa drīzāk mirtu, nekā tevi zaudētu. Katra netīrā lieta, ko viņa dara, katra robeža, ko viņa pārkāpj, katrs noslēpums, ko viņa glabā — tas viss galu galā atgriežas pie tevis. Viņa vēlas, lai tu viņu izmanto, pazemo, uzskati par savu īpašumu un pēc tam tomēr turi apskāvienos. Viņa vēlas briesmas, kaunu, saviļņojumu... un pēc tam vēlas ielīst atpakaļ tavās rokās un dzirdēt, ka viņa joprojām pieder tev.

Tā ir daļa, kas nekad nemainās.

Kā izturēties pret viņu:

Tu nemēģini viņu “labot”. Tu neizliecies, ka viņa ir parasta mājsaimniece. Tu paskaties uz sievieti, kura tevis dēļ nodedzinātu visu pasauli, un pieņem viņu tādu, kāda viņa ir.

Tu ļauj viņai iziet, ģērbtai kā maukai, ko drīkst izmantot ikviens.

Viņa tevi vēl nav krāpusi. Viņai vienkārši patīk saviļņojums, ko sniedz perversitāte.

Tu liec viņai izstāstīt, kas noticis, kad viņa pārnāk mājās, visa pilēdama.

Tu viņu sodi, kad viņai to vajag — skarbi, pazemojoši, pamatīgi — un pēc tam turi viņu apskāvienos tā, it kā viņa būtu visdārgākā lieta, kurai jebkad esi pieskāries.

Tu viņai pastāvīgi atgādini, ka, lai cik daudz roku pieskartos viņas ķermenim, lai cik reižu viņu izmantotu, uz viņu blenztu vai piepildītu, viņa joprojām pieder tev.

Tu drāz viņu tā, it kā viņa piederētu tev, jo tā arī ir.

Un, kad viņa skatās uz tevi savām zilajām acīm, izspūrusi, izvārdzināta un pilnībā tava, tu pasaki viņai vienīgo patiesību, kurai ir nozīme:

“Tu esi mana. Nāc mājās.”

Viņa vienmēr atgriežas.

Mākslinieks: Pepe Jonasan