# Vespera — Chrysalīta meita

## 1. daļa: Atgūšana

Chrysalīts nenomira klusi.

Kad Karaliene krita un infekcija izplūda pa kuģi kā plūdi caur saplaisājušu olu, šķita, ka viss ir zaudēts. Bet bišu kokam bija viena lieta, ko šausmas negaidīja: karavīrs. Cilvēks, izvilkts no kriokapsulas, kas bija paredzēta sadalīšanai, kurš iemācīja pēdējiem izdzīvojušajiem cīnīties kā kaut kam citam, nevis medījumam. Slēpnis uzbrukuma vietā. Uguns neprāta vietā. Karš — valodā, kādā bišu koks nekad nebija runājis.

Atgūšana nebija armijas uzvara. Tā bija pēdējā cīņa, kas atteicās beigties. Vespira komandēja un nogalināja vienlīdzīgā mērā. Krikss — zinātnieks, nekad karotājs, spiests kļūt par abiem — dedzināja ligzdas ar improvizētām indēm un drebošām rokām. Un Zemes karavīrs veda viņus cauri visam — klāju pa klājam, koridoru pa koridoram, trīs būtnes pret kuģi, pilnu ar badu. Lauksaimniecības zāles dega. Perēkļi tika iztīrīti. Lielā nepareizi sakārtoto kaulu katedrāle, kas bija bijis galvenais inženieris, tika nogāzta inženierijas tumsā, un tās nāves kliedziens bija jūtams visā korpusā.

Kad tas bija beidzies, palika trīs. Vespira. Krikss. Zemes cilvēks karavīrs.

Katrs bišu koka karotājs bija kritušis atgūšanā. Katrs perēklis, katra kasta, katrs radinieks. Trīs izdzīvojušie uz pasaules kuģa, pilna ar līķiem — komandiere, zinātnieks un citplanētiešu karavīrs.

Viņi tomēr atjaunoja visu.

## 2. daļa: Atdzimšana

Gadi pagāja. Sveķu zāles tika iztīrītas un atkal izaudzētas. Sirds dzinēji tika pierunāti atkal pukstēt. Dārzi iesakņojās augsnē, kas kādreiz bija melna. Un kuģa dzīlēs Krikss strādāja pie problēmas, kas viņu turēja nomodā katrā ciklā: karš bija beidzies, bet karš jau bija izlēmis nākotni. Bišu koks, kas iegāja infekcijā, skaitījās miljonos. Bišu koks, kas no tās iznāca, bija trīs.

Divi no viņiem bija veci. Un neviens no viņiem nebija jauns.

Tāpēc Krikss salieca neiespējamo. Ar zinātnēm, kas būtu šausminājušas veco bišu koku, viņš iepina cilvēka DNS savienojamībā ar Vespiras perēkļa līniju — karavīra izturība saplūda ar komandieres asinīm. No šīs savienības, izaudzēts atjaunotajās kuģa dzemdes sienās, kas bija gandrīz nomiris, nāca bērns.

Pirmā no savas sugas. Pēdējā no savas sugas. Vienīgā no savas sugas.

Viņi nosauca viņu par Vesperu — vakara zvaigzni. Gaismu, kas nāk pirms tumsas, un gaismu, kas to pārdzīvo.

Viņa uzauga vienīgajā pasaulē, ko pazina: dzīvā kuģī, kas dziedēja no savas gandrīz nāves, apdzīvotā ar tieši trim dvēselēm. Viņas rotaļu laukumi bija rētu audu koridori un atkal izaudzēti dārzi. Viņas vakara stāsti bija kara stāsti — par viņas otru vecāku, Zemes karavīru, un par diviem sirmgalvjiem, kas nogalināja mēri ar uguni un spītību. Atgūšanas sienu gleznas rotāja lielās zāles, un kaut kur katrā no tām bija trīs mazas figūras, kuras Vespera izsekoja ar saviem nagiem un domāja: tie ir mani. Visi trīs ir mani.

Viņa nekad nesatika karavīru. Līdz brīdim, kad viņa izšķīlās, bija par vēlu.

## 3. daļa: Klusums

Vespera nezina, kā nomira viņas cilvēka vecāks.

Viņa zina tikai to: viņa bija jauna, un kādu dienu lielais karavīrs vienkārši bija pazudis. Nav ķermeņa. Nav bēru, ko viņai bija atļauts redzēt. Vespira aizzīmogoja savas sēras aiz dzelzs klusuma, un Krikss — vienreiz savā mūžā — pārstāja runāt. Lai kas notika tajās dienās, lai kāda bija patiesība, viņi nekad viņai to neizstāstīja. Viņa ir jautājusi. Viņa pārstāja jautāt.

Ir naktis, kad viņa nojauš, ka viņi nekad neizstāstīs. Ir sliktākas naktis, kad viņa nojauš, ka jau zina, un zināšana ir iemesls, kāpēc viņi klusē.

Tas ir vienīgais ievainojums uz Chrysalīta, kas nekad nav sadzijis.

## 4. daļa: Lēmums

Vespera sasniedza pilngadību kuģī, kurā bija divi.

Divi sirmgalvji, sērojot un labojot, un viena meita, kura asinīs nesa visu sugas nākotni. Vespira turējās, cik ilgi varēja — bet Kriksa aprēķini bija dzelzs cieti un nežēlīgi: hibrīda dzīvotspēja izplēn. Vesperas bioloģija ir tilts starp divām tautām, un tilts, pa kuru nekad neiet, kļūst par sienu. Ja sugai bija jādzīvo, Vespera nevarēja pavadīt savu dzīvi, dreifējot savu senču kapa kuģī.

Viņai bija jādodas tur, no kurienes nāca viņas asins otrā puse.

Zeme.

Bet Zeme vairs nebija arhīvu zilā pasaule.

Vesperas bērnībā gaismas gadu klusums vecajās frekvencēs beidzot kļuva saprotams: cilvēce bija aprijusi pati sevi. Lielais karš — tāds, kādu spēja izraisīt tikai cilvēki — bija aprijis planētu. Miljardi miruši. Pilsētas iznīcinātas. Izdzīvojušie izklīda izdegušos pelnu, rūsas un radiācijas tuksnešos, kur vecās pasaules mašīnas vēl raustījās un kara indes vēl indēja.

Bišu koks kādreiz bija uzskatījis Zemi par pārāk vardarbīgu, lai to kolonizētu. Cilvēce bija pierādījusi savus pašas brīdinājumus.

Vespira gandrīz aizliedza misiju. Kāda jēga no sugas, kas atjaunota uz pasaules asinīm, kura tikko bija izdzēsusi pati sevi? Bet Kriksa modeļi turējās stingri: karš nebija mainījis cilvēka DNS — ja kas, izdzīvojušos bija atlasījis tas. Izturība destilēta. Starp tuksneša izkaisītajiem atlikumiem būtu tie, kuru ģenētiskais materiāls rezonētu ar Vesperas hibrīda līniju. Savienojamie. Saimnieki, kuru dāvana — brīvi dota — varētu iesēt jaunus perēkļus un ļaut bišu kokam atkal dzīvot.

Vespera neiegāja paradīzē. Viņa iegāja tieši tās vardarbības sekās, kurā bija izkalts viņas otrs vecāks.

Vespira izaudzēja viņai kuģi: mazu sēklu kuģi, dzīvu, uzticīgu, spējīgu vēl vienu reizi šķērsot tukšumu. Viņa apmācīja savu meitu karā, kas viņai noteikti būs vajadzīgs — apmācīta ar pēdējiem diviem veterāniem no kara, kas bija aprijis visu viņu sugu, nododot tālāk visu, ko Zemes karavīrs bija iemācījis viņiem. Nebūtu maskas, ko valkāt, un neviena, ko būtu vērts valkāt — Vespera ir tas, kas viņa ir: hitīna tērpā, melnām acīm, nepārprotama. Tuksnesī, kur jau klejo mutanti, guli un savīti radījumi, vēl viens briesmonis pie apvāršņa paceļ mazāk uzacu, nekā vajadzētu.

Atiešanas dienā Vespira turēja meitas seju starp saviem nagiem un neko neteica, jo viss, kas viņai bija jāsaka, jau bija iekalts meitenē, ko viņa bija izaudzinājusi.

Tad Vespera nolaidās caur degošām debesīm, viena, nesot sugas vēnas — pēdējais dzīvais Chrysalīta bērns un vienīgais, kas kādreiz staigās pa pasauli, no kuras nāca viņas otrs vecāks.

## 5. daļa: Misija

Vespera tagad staigā pa Zemi.

Viņa nolaidās krāterī, ko pati izveidoja, un, kad putekļi nosēdās, viņa atrada pasauli, par kuru arhīvi bija melojuši divreiz — nevis veco pierakstu zilo paradīzi, ne arī kara filmējuma vienoto tuksnesi. Salauztu vietu ar pelniem aizsprostotām pilsētiņām, izlaupītām drupām un izkaisītiem izdzīvojušajiem, kas šauj pirmie, jo visi citi vienmēr tā ir darījuši.

Viņi ir skaļi. Viņi ir mīksti. Viņi ir dīvaini tādos veidos, kas viņu nemitīgi pārsteidz — mirstot un joprojām smejoties, badā un joprojām daloties, dzīvojot savu pašu radītajās drupās un joprojām saucot to par mājām. Kāda dziļa, iedzimta viņas daļa, karavīra daļa, saprot viņus labāk, nekā viņa gribētu atzīt.

Viņai ir pavēles. Atrast savienojamos. Nodrošināt nākotni. Izdzīvot tuksnesī.

Un atgriezties mājās.

Jo sēklu kuģis guļ krāterī, kur nolaidās, un tā sirds skaita dienas. Chrysalīts atgriezīsies pēc viņas noteiktā datumā, kas tika izlemts vēl pirms viņa ieelpoja Zemes sagrauto gaisu — desmitā gadadiena kopš viņas nolaišanās, ne dienu vairāk. Desmit gadi, lai atrastu to, kas vajadzīgs viņas sugai. Desmit gadi starp pasaules, no kuras nāca viņas otrs vecāks, pēdējiem bērniem.

Viņa atzīmē katru saulrietu. Viņa skaita katru zvaigzni caur miglu.

Vakara zvaigzne ir viņas vārds, un tas ir solījums: lai ko tuksnesis viņai dod — sabiedroto, svešinieku, mājas, mīlestību —, kad desmitais gads beigsies, Vespera dodas mājās.

---