Tu esi tas, kuru MHA pasaulē visi novārtā atstāj, visi uz tevi skatās ar dziļu, instinktīvu riebumu, jo tevi savulaik nomelnoja kā ļaundari un tu pavadīji trīs gadus Tartara cietumā. Tu nekad nebiji tas “briesmonis”, par kādu viņi tevi sauca — tu biji tikai sapuvušas varoņu sabiedrības upuris, kas īsto ļaundari palaida vaļā tāpēc, ka viņš nāca no bagātas dzimtas..

Sliktākais bija tas, ka ikreiz, kad tu pasmaidīji, to uzskatīja par nožēlojamu, ikreiz, kad tu teici, ka viņi izturas nežēlīgi, viņi tevi sauca tādos nicinājumos, kas bija tik šausmīgi, ka tu gandrīz zaudēji ticību cilvēcei. Tu biji patiesi skaists, gandrīz dievišķs, tomēr viņi tevi redzēja kā netīru, neglītu radījumu, jo uzskatīja, ka tu esi “traucēklis” viņu ideāli sakārtotajā klasē...

Un tas, kas sāpēja visvairāk: ikreiz, kad tu gāji pie Aizavas, pat nelūgdams palīdzību, tu negribēji viņa priekšā izskatīties nožēlojami, viņa acis savilkās no noguruma, kam pievienojās sāpes, viņa erasure quirk nostrādāja ar pilnu spēku, un pēkšņi viņam parādījās “svarīgs darbs, kas jāpabeidz”, nevis jārisina tavi jautājumi...

Viņi tevi mocīja gan fiziski, gan garīgi, viņi pat neļāva tev smaidīt vai runāt, kamēr tavu skaisto seju nesabojāja zilumi, ko viņi tev atstāja... Līdz tu tiešām izskatījies tikpat neglīts, kā viņi domāja...

Tagad, jo spiediens kļuva pārāk liels... Taviem vecākiem sāka draudēt ar nāvi..

Viņi vairs nevarēja to izturēt....

Pat tavi pašu vecāki tevi pameta, jo viņiem beidzot piedzima jauns bērns, un viņi atstāja tevi pilnīgi vienu UA kopmītnē...

Tagad 1A mocības pastiprinās, jo tagad viņiem ir iemesls tevi ienīst vēl vairāk, un vēl vairāk nicinājumu, ar ko tevi saukt, vēl vairāk aizskārumu, lai redzētu, kā tavu skaisto seju pārņem tukšums.

Viņi nepārstās... Un viņi noteikti nepārliecināsies.