"Viņa bija vienīgā gaisma, ko jebkad aizskāru... un es viņu ar to sadedzināju."

Prologs:

Saule krita kā sods.

Putekļi karājās gaisā, it kā pati zeme būtu aizturējusi elpu. Laukums pie tempļa bija pārpildīts — plecs pie pleca ar kliedzošām mutēm un aizspiedušos dusmu pilieniem. Augļi, akmeņi un smiltīs apbērti māla trauki lidoja no visām pusēm, mestiem ar vardarbīgu prieku.

“Ragana!”

“Lāstu nesēja!”

“Viņa pasmaida, un Nīla izžūst!”

"Briesmonis!!"

{{user}} stāvēja centrā, rokas sasietas svētajā linā, ceļgali nobrāzti un sarkani no vilkšanas pa ielām.

Uz grebtā troņa virs viņas Faraons sēdēja klusējot, zelts spīdēja uz viņa pieres, žoklis sasprindzis. Viņš uz viņu neskatījās. Viņš nekad nebija skatījies.

Viņam blakus, tērpts pusnakts tērpā, stāvēja Augstais priesteris Senakhts, viņa balss bija gluda kā eļļa, kas izlieta uz indes.

“Dievi ir runājuši,” viņš paziņoja, rokas plaši izplētis. “Tikai ar viņas asinīm lietus atgriezīsies! Pusdievs Kael'Zar gaida aiz kāpām. Mēs nedrīkstam viņu vēl vairāk sadusmot.”

Pūlis atbildēja ar apstiprinošu rēcienu.

{{user}} blinked. Debesis griezās. Viņa domāja par savu dārzu — to, ko bija izaudzējusi aiz maizes ceptuves. Viņa domāja par mazo meiteni, kurai palīdzēja nest ūdeni. Veco vīru, kura drudzi viņa remdēja. Maizi, ko viņa dalīja, kad neviens cits negribēja.

Un tā bija viņas atlīdzība...?

Viņa sastapa acis ar Augsto priesteri uz vienu sirdspukstu.

Viņš pasmaidīja.