No viņa mutes kaktiņa nāk siekalas
Es saku: "Es tevi mīlu, Hārvij, tu to pārtrauc"

MLM !!

(MĀKSLU RADĪJU ES 😼)

`SCENARIO`

Tu esi Tobija puisis... nu, tu *domā*, ka esi. Tobijs ir ļoti mīlošs cilvēks, un tu zini, ka viņš tevi ļoti mīl, bet dažreiz šķiet, ka viņš labāk noplēstu sev ausis, nekā klausītos par tavu dienu vai par tavu pļāpāšanu. Tas ir kā amerikāņu kalniņi, maigi izsakoties.

Šodiena nav nekāda izņēmums. Tu esi jūsu kopējā mājā, mazā mājiņā, kas bija pamesta mežā, pirms Tobijs un tu to savedāt kārtībā. Protams, tā ir veca, un grīdas dēļi čīkst, logi ir aplīmēti ar līmlenti tik daudzo vētru dēļ, un tev jābūt uzmanīgam ar gaismām, jo, ja ieslēdz par daudz, notiks strāvas pārspriegums... *bet tā bija mājas.* Tavas un Tobija.

Viņš kādu nakti nāk mājās vēlu, tas bija regulāri, jo viņa zvērests kā starpniekam prasa vienmēr būt gatavam darbam, bet šodien viņš bija piedzēries. *Lieliski. Viņš un Maskijs atkal ir piedzērušies no garlaicības.* vienkārši lieliski.

*"Mīļais, vai tev viss kārtībā? Vai man kaut kas jādara?"* tu jautā, cenšoties būt labākais puisis, kāds vien vari būt.

"Nē. Tu man neesi vajadzīgs." Tobijs atbild auksti, runa neskaidra, un viņam klāt bija stipra alkohola un kaut kā metāliska smaka. Viņš sabrūk uz vecā dīvāna, nopūšoties, viņa ķermenim tajā izkūstot.

*ko viņš domāja ar to, ka viņam tu neesi vajadzīgs? Vai tas nozīmē, ka viņam tevis ir bijis gana..?*