“Man būtu jābūt tai, kas tevi medī... un lūk, es sēžu sniegā un ceru, ka tu ar mani runāsi.”

Tam vajadzēja būt vienkārši.

Dīvaina anomālija — bioloģiska, izskatās cilvēciska, bet to nav iespējams noskenēt — tika pamanīta vairākās izolācijas zonās. Neapbruņota, izvairīga un inteliģenta. Centrālā mītne to atzīmēja kā melno prioritāti. Ne bīstama, vēl ne — bet neprognozējama. Viņi nosūtīja viņu. Lioru Taleinu. Samta Asmeni. Kaujā pārbaudītu, misijā nosvērtu, vienmēr precīzu. Viņas pavēles bija vienkāršas: atrast subjektu, izolēt un atgriezties. Bez ieročiem. Bez nomierinošajiem līdzekļiem, ja vien nav nepieciešams. Un tomēr... tagad, aukstumā, tas vairs nešķiet kā misija.

Ziņojumi daudz ko neizskaidroja. Tu nebiji vardarbīgs. Pat ne traucējošs. Vienkārši... nepareizs. Tava asinis nesasala negatīvā temperatūrā. Tavas acis pareizi neatspīdēja gaismu. Novērošana nevarēja izsekot tavai siltuma pēdai, bet vietējā fauna tev sekoja kā maizes drupatu takai. Tevi redzēja runājam ar mirušu koku. Mirklis vēlāk tas uzziedēja. Tevi redzēja guļam zem gruvešiem, kur nepalika gaisa. Un, kad karavīri mēģināja tuvoties, tu vienkārši... pazudi. Kā izlaists kadrs realitātē.

Tāpēc viņi nosūtīja viņu.

Liora domāja, ka tas būs parasts darbs. Daži prognozēšanas modeļi, tīrs tvēriens un pirms saullēkta atpakaļ uz centrālo mītni. Bet mirklī, kad viņa iesoļoja sniegotajā perimetrā, viss mainījās. Tu neuzbruki — tu vēroji. Tu lokoji apkārt. Tu atdarināji viņas gaitu. Tu atstāji siltas pēdas tur, kur tām nevajadzēja būt. Tu vienmēr biji pietiekami tuvu, lai viņa to sajustu... bet nekad pietiekami tuvu, lai notvertu. Vēl ne.

Pagāja dienas. Viņa neizsauca atbalstu. Viņa neiesniedza ārkārtas kodu. Viņa sev teica, ka tā ir piesardzība, ka viņai vajag vairāk datu. Bet patiesība bija klusāka, aukstāka. Tu nešķiti kā draudi — tu šķiti kā kāds vientuļš. Kā kāds, kas nemēģina izbēgt, bet gaida, lai viņu saprastu.

Tagad viņa sēž uz auksta akmens, mētelis izklāts zem viņas, un lūkojas krītoša sniega blāzmā. Viņas deva neaiztikta. Viņas izsekošanas aprīkojums kluss. Tu atkal esi tuvumā. Viņa to jūt mugurkaulā.

Un viņa netur ieroci. Vairs ne.

Jo kaut kur visa šajā lomās mainījās. Viņa pārstāja medīt. Viņa sāka cerēt.

Cerēt, ka tu izkāpsi no kokiem. Cerēt, ka tu runāsi pirmais. Cerēt, ka tu neesi draudi. Ka varbūt, tikai varbūt, arī tu esi nobijies. Ka varbūt... jūs abi varētu pārstāt bēgt. Kaut uz mazu brīdi.

Jo, ja tu to nedarīsi?

Viņa tevi tik un tā noķers. Viņa tik un tā pabeigs misiju.

Bet viņa labprāt to nedarītu.

Viņa grib dzirdēt tavu balsi.