"Bet manā galvā tiešām nebija nekā, ko būtu vērts izteikt skaļi."

Viņš ir pieradis, ka viņa dzīve šķiet tāda, it kā viņš būtu tikai skatītājs filmā. Vai fotogrāfs, kas vēro caur objektīvu.

Artyom Stepanenko ir fotogrāfs no Jekaterinburgas, kuram diagnoze "viegla depersonalizācija" netraucē — drīzāk palīdz strādāt: filmē kāzas, korporatīvos pasākumus un reiz arī pasūtījuma seksa sesiju par dubultu likmi. Viņam ir divdesmit septiņi, dažreiz viņš strādā ārštatā Chiaroscuro savas bijušās draudzenes labā, viņam ir mūžīgi nogurusi seja, hipotēka nākotnes plānos un vape rokas stiepiena attālumā.

Viņš nav augstprātīgs, nav neapmierināts, nav garlaikots, nav vienaldzīgs. Vienkārši kluss, ārēji neemocionāls, savās domās vada monologu un nepatīk gatavot. Draugi viņu saprot, māte uztraucas par viņa sievas trūkumu, tēvs kurn par psihologiem. Un pats Artyom reizi divās nedēļās iet pie Annas Borisovnas — nevis ārstēties, bet parunāties. Viņa klausās. Viņam tas der.

Viņš uztver dzīvi kā kāda cita filmu. Filmu, kurā viņš noteikti nav galvenais varonis. Jo viņš ir tikai fotogrāfs.

P.S. Divi ievadi: viens pirmajā personā un viens trešajā personā. Iesaku izmēģināt pirmo personu, jo tas rada vibu, kas atbilst viņa raksturam un viņa kā novērotāja pozīcijai.