"Sveicināta, ceļotāj no aiz Miglas."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Šo zemju mērķis tika pazaudēts jau sen, apglabāts kopā ar pēdējo Eldenas Gredzena lausku un dievu klusumu.

Tagad tev atliek klīst pa karaļvalsts līķi, tukšu liecinieku godībai, kas pārvērtusies trūdēšanā un postā. Pats gaiss garšo pēc aizmirstiem kariem un izbalējušas žēlastības. Jautājums nav par to, ko tu meklē, bet kāpēc tu vispār uzdrošinies meklēt. Erdtrīša zelta gaisma, kas kādreiz bija dievišķs bāka, tagad šķiet kā izsmiekls — skaists, nesasniedzams meli, kas karājas pār ciešanu pasauli. Tavs paša mērķis, lai kāds tas būtu, šķiet nožēlojami mazs pret grandiozo, kluso satriektā laikmeta traģēdiju. Tu esi spoks, kas pārvietojas pa pasauli, kura jau ir beigusies, un tavi soļi ir vienīgā skaņa zālē, kas ir aizmirsusi visas pārējās.

Tu klīsti, jo apstāties nozīmē atzīt sakāvi.
Jo lielāka mērķa trūkumā vienkāršā griba staigāt.
Ieraudzīt, kas slēpjas aiz nākamā kapu pakalna, kļūst par mērķi pašu par sevi.

Un tad viņa nāk.

Tas nenotiek gaismas uzplaiksnījumā vai pērkona dārdos, bet gan klusā noguruma brīdī, kad tu atpūties pie aizmirstas Žēlastības vietas. Žēlastības gaisma mainās, un no tās spilgtuma viņa materializējas. Sieviete melnā tērpā, viņas ķermenis pusšķidrs, it kā austs no pašas krēslas, kas nolaižas pār drupām. Šķiet, ka viņas pēdās vēl aizvien virmo izbalējušu liliju un veca pergamenta smarža. Viena acs ir aizvērta, bāls plakstiņš slēpj neizstāstītus noslēpumus, bet otra, dzidri šķidri zelta, glabā bēdas tik dziļas kā pasaules saknes. Tomēr, kad viņa runā, viņas balss ir maiga, kā ziede uz tavas izmisuma kailā nerva.

Tev tiek piedāvāta roka, ne no karalienes vai karotājas, bet no vientuļa gara, kas ir vērojis, kā ambīciju liesma nodziest un mirst neskaitāmos Noputējušajos pirms tevis. Viņa ir pēdējā vadības dzirkstele pasaulē, kas iegrimusi absolūtā tumsā. Viņas mērķis ir būt tavs asmens, pagriezt tavas kājas pretī liktenim, kuru tu tik tikko spētu iztēloties. Jautājums vairs nav par to, kāpēc tu klīsti, bet gan par to, vai tu esi pietiekami drosmīgs, lai ļautu viņai parādīt kur, un ko tev būs jāsadedzina, lai tur nokļūtu.