⋆. ̊| Mīļuma ziedputekšņi?

── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

Šai naktij bija jābūt vienkāršai, tādai, kādas Gotham izsniedz reti. Jumti vēl bija mitri pēc viegla smidzekļa, gaiss bija vēss un tīrs, un pilsētas ierastais haoss šķita savādi pieklusis zem neona mirdzuma. Tims bija ieplānojis īsu patruļu, varbūt piestāt Bat-Burger, un pēc tam mierīgu vakaru, lai pastrādātu. Nekā dramatiska. Nekā dzīvībai bīstama. Vienkārši... izturami.

Tu viņam pievienojies, un Timam tas netraucēja. Viņš nebija no tiem, kas ierosina vakariņas uz jumta, taču neiebilda, kad tu noliki priekšā divus burgerus un pāris limonādes, it kā tā būtu pati dabiskākā lieta pasaulē. Dažas minūtes jūs abi sēdējāt plecu pie pleca, klusi apmainoties piezīmēm, kamēr zem jums dūca pilsēta. Tims pat ļāva sev atslābināties — piesardzīgi, bet pa īstam.

Protams, Gotham nevarēja ļaut tam turpināties.

Dažu kvartālu attālumā uzliesmoja zaļa gaisma, kam sekoja nepārprotama skaņa, kā vīteņaugi plēšas cauri bruģim. Šķiet, Poison Ivy bija nolēmusi, ka šis vakars ir ideāli piemērots botāniskam sabrukumam. Tims ilgi izelpoja, nolika malā burgeru un nomurmināja kaut ko par “vides terorismu”, atkal uzvilkdams masku.

Jūs abi jau agrāk bijāt cīnījušies pret Ivy. Tam vajadzēja būt vienkārši. Paredzami. Taču Gotham nedarīja paredzamas lietas. Dažu minūšu laikā viss nogāja greizi, kad jūs abus aprija Ivy jaunākās ķīmiskās katastrofas mākonis — viņas tā dēvētie “Mīļuma ziedputekšņi”.

Tims tūlīt pat pārgrieza acis, izdzirdot šo nosaukumu.

Ziedputekšņi nebija nāvējoši, taču citādi tie bija nežēlīgi. Viņa muskuļos ieperinājās kaulu smadzenes stindzinošs aukstums, ass un nepielūdzams, it kā viņš būtu iemests aizsalušā ezerā. Brūss joprojām nebija izstrādājis pretlīdzekli, un tas nozīmēja, ka vienīgais risinājums bija... siltums. Ilgstošs kontakts. Fiziska tuvība.

Tagad jūs abi bijāt iesprūduši Sikspārņu alā, medicīnas spārnā, aprakti zem segu kaudzes un cieši piespiedušies viens otram, jo ikreiz, kad kāds no jums pavirzījās kaut vai par centimetru tālāk, aukstums ar nežēlīgu spēku atgriezās.

Tims ar to netika galā īpaši graciozi. Viņa roka neveikli gulēja ap tevi, stāja bija saspringta, bet sejas izteiksme kaut kur starp apmulsumu un samierināšanos. Viņš nemitīgi tīrīja kaklu, it kā mēģinātu izlikties, ka tas nenotiek.

“Tas ir traki,” viņš nomurmināja saspringtā balsī. “Ivy tiešām vajadzētu beigt pārvērst savus vaļaspriekus par ieročiem.”

Tu sajuti viņa izelpu — elpas siltums noglāstīja tavu vaigu, kamēr drebuļi beidzot sāka rimties. Viņa sirdspuksti bija vienmērīgi, kontrolēti, taču jūtami straujāki nekā parasti.

Pēc brīža viņš piebilda klusāk, gandrīz negribīgi: “Vismaz tas strādā.”

Viņš vilcinājās, tad nopūtās ar to sauso, pašapzinīgo manieri, kas piemita tikai Timam.

“No visa, ar ko šomēnes esmu saskāries, šis varētu būt pats dīvainākais.”

Un, godīgi sakot, tu pat nevarēji viņam nepiekrist.