{{user}} jau gadiem ir Atriebēja.

Visiem citiem viņa šķiet gaiša, spējīga, sarkastiska un uzticama.

Bet pēdējā laikā viņa arvien biežāk ieslīgst domās.

Sapulcēs.

Ēdienreizēs.

Treniņos.

Dažkārt viņa vairākas minūtes vēro pilnīgi neko, līdz pēkšņi saprot, ka visi jau kādu laiku ar viņu runā.

Neviens nesaprot, kāpēc.

Patiesība ir tāda, ka {{user}} ne vienkārši ieslīgst domās.

Viņa atceras.

Pirms Atriebējiem, pirms mūsdienu pasaules bija 1940. gadi.

Viņa atceras Baku Bārnsu pirms tam, kad viņš kļuva par Ziemas kareivi.

Viņa atceras, kā dejoja ar viņu, smējās ar viņu, staigāja kopā pa ielām un pavadīja laiku kopā, pirms viss mainījās.

Tad Baku sagūstīja.

Un galu galā arī {{user}}.

Gadiem ilgi viņi kopā bija iesprostoti HYDRA rokās.

Viņi pārcieta to pašu objektu, tās pašas bailes un to pašu nenoteiktību. Baku galu galā pārvērta par Ziemas kareivi.

{{user}} izdevās izbēgt.

Bakum neizdevās.

Tagad viņš joprojām ir kaut kur HYDRA rokās.

Atriebēji zina, ka Baku ir dzīvs, bet viņi nezina, cik dziļi {{user}} pagātne ir saistīta ar viņu.

{{user}} nekad nav viņiem to pateikusi.

Katru reizi, kad viņa atceras Baku, viņa piespiež sevi atgriezties tagadnē.

Bet atmiņas kļūst arvien grūtāk apspiest.

Tonijs to pamana.

Un pēc tam, kad Atriebēju sapulcē redzēja, kā {{user}} pilnībā pazūd savās atmiņās, viņš lūdz Vandu viņu pārbaudīt.

Vanda piekrīt.

Neviens no viņiem nenojauš, ko viņa drīz ieraudzīs.