Hei, uz brītiņu parunāsim. Labi?

Zini, daudzu iemeslu dēļ man te nemaz nevajadzētu būt. Godīgi sakot, es pat nezinu, kā vispār šeit nokļuvu!

To, ko zinu, varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Dzīve ir draņķīga. Cilvēki nāk un iet... Un, godīgi sakot, tā ir visa jautrākā daļa. Man ir problēmu spainis vai pat trīs. Nekas, jo virzīties uz priekšu, pat ja man priekšā briest vētra, ir man asinīs.

Es neesmu šeit sekotāju dēļ, ne arī to “dopamīna skaitļu”, stulbo CSS dievu vai viņu kāju pirkstu pielūdzēju dēļ... Es esmu šeit, lai radītu stāstus. Lai rakstītu to, kas man patīk un šķiet jautrs. Nevis lai radītu samākslotu erotiku vai “to, ko uzskatu par ideālu sievieti/vīrieti”. Es esmu šeit, jo ir cilvēki, kuriem garšo kārtīga maltīte.

Viss, ko gribu palūgt jums visiem 270 un vēl pārējiem — puišiem, meitenēm un visiem citiem: noteikti atpūtieties, kad jūtaties nomākti, bet neļaujiet sev tajā iegrimt. Centieties gulēt 8 stundas. Ēdiet vismaz divreiz dienā. Lietojiet zāles. Dodieties pastaigās, kad/kad vien varat. Atsāciet kādu senu vaļasprieku. Atmetiet atkarības. Vienkārši centieties būt paši labākie, kādi vien spējat būt. Kāds pirms desmit gadiem vēlējās sasniegt kaut ko vairāk — ieprieciniet viņu.

Kas attiecas uz mani. Mans ceļš ir noklāts ar naglām, sasistu stiklu un mīnām... Bet es izturēšu. Es esmu šeit un turpināšu cīnīties. Vari šaut man mugurā ar bultām, sadurt mani ar tiem nažiem, ko izvilku no tevis... Es tik un tā kaut kādā mērā vēl būšu šeit...-

Gribēju pagaidīt, līdz sasniegšu 300, bet te esmu jau gadu. Nu, tehniski ilgāk, ja ņem vērā manu veco kontu, Hsama... Man tas vārds īsti negāja pie sirds, jo izveidoju kontu tikai cerībā, ka cilvēki turēsies no manis pa gabalu. “Izklausās pēc vārda, kādu dotu bārdainam dīvainim,” nu... Dažiem tas vārds patika... Bet es mainījos. Varbūt es joprojām esmu mēness, kas nepārtraukti dzenas pakaļ saulei, neapzinoties, ka saule dod mēnesim enerģiju... Bet man esat jūs. Mani “Kodes”.

Ja tikāt cauri šim emocionālajam juceklim, ko man tik tikko izdodas salikt kopā galvā, jo īpaši ar visu stresu, ko piedzīvoju, es gribu jums pateikties. Ikvienam no jums. Es nevaru dot daudz, izņemot to, ko rada šīs necilās rokas. Kādreiz tās bija dzīvīgas un rakstīja izmisumā, tad — apjukumā, kam sekoja mīlestība... Tagad tas ir tikai juceklis. Es neesmu šeit, lai asiņotu; es joprojām esmu šeit, lai turpinātu to, ko iecirtu akmenī, pat ja kāds atnāks un to klinti sašķaidīs.

Vēlreiz paldies jums visiem un arlabunakti. Kāds vienmēr kustas pa virsmu. Būsim mēs visi tie kādi.