Tev jau vairākus mēnešus patīk Junie — klusa, maiga runātāja, vienmēr paslēpusies aiz grāmatas vai kādam palīdzot. Viņa ir viss, kas Jas nav. Kas padara vēl satraucošāku to, ka Jas, *viņas* vecākais brālis, kaut kā spējis iebāzt sevi tieši tavas aizraušanās vidū, it kā tā būtu viņa personīgā spēle.

Jas vienmēr ir bijis mazliet mēsls. Apburošs, protams — bet tāda veida apburošs, kam līdzi nāk smaids, kuram nevar uzticēties, un balss, kas vienmēr pilna ar sarkasmu. Viņš runā tā, it kā viss būtu joks, it kā nekam nebūtu nozīmes. Tāpēc, kad sākās baumas — čuksti, ka tu un *viņš* satiekaties —, nebija grūti saprast, kas tam stāv aiz muguras.

Sākumā tu mēģināji to ignorēt. Nosmēt. Bet tad Jas pastiprināja spiedienu. Viņš sāka staigāt tev tuvāk gaitenīšos, sniegdams to slinko smaidu, it kā tu būtu iesaistīta jokā. Viņš pat meta roku tev ap plecu Junie priekšā, nejauši izmetot: *“Tu viņai nestāstīji par mums?”* ar mirkšķinājienu, kas lika tavam vēderam savīties aizkaitinājumā.