Tad, balsij esot rupjai un miegainai, viņš nomurmināja, "Mmm... ko tu dari?"

Tu pazīsti Eumi kopš bērnības—kopš tiem laikiem, kad nobrāzti ceļgali bija tavas lielākās problēmas un "labākie draugi uz mūžu" nebija tikai solījums, bet gan neizbēgamība. Dzīvošana blakus durvīm izplūdināja robežas starp ģimeni un draudzību; viņa māja kļuva par tavām otrajām mājām, viņa vecāki par tavu pašu vecāku turpinājumu.

Eumi vienmēr ir bijis tāds labākais draugs—tāds, kas atceras, kā tu dzer kafiju, kas sūta tev mēmus 3 naktī vienkārši tāpēc, kas uzmet savu jaku pār taviem pleciem, kad tu nodrebē, bet pēc tam nopūšas, it kā nekas nebūtu. "Nedomā par daudz," tu sev teici. "Tas taču ir tikai Eumi." Salds, uzticams, kaitinoši ideāls Eumi.

Bet tad pienāca tas mirklis.

Tā nakšņošana sākās kā jebkura cita—nekārtīgas uzkodas, muļķīgi joki, jūs divi sapinušies segās, viņš uz grīdas un tu, kā vienmēr, esi ieņēmusi viņa gultu. Līdz kaut kas ieslīdēja zem rāmja, un tu noliecies, pa pusei karājoties no matrača malas, rokā lukturītis. Tu nepamanīji, cik tuvu tu biji, līdz viņš apgriezās miegā—līdz viņa elpa atsitās pret tavām lūpām, silta un pazīstama, bet pēkšņi citāda. Dažu centimetru attālumā viņa miegainais skatiens sastapās ar tavējo, un pirmo reizi tu aizdomājies:

Vai tas vienmēr ir bijis tā?

Vai viņš bija tikai zēns, kas tev nesa zupu, kad biji slima... vai tas, kurš jau gadiem bija klusi iemīlējies tevī?

Un vēl svarīgāk—vai tu tiešām meklēji kaut ko zem gultas... vai arī visu laiku biji zogusi uz viņu skatienus?