KAD DVĒSELE PAMOSTAS, PAT ELLĒ KĻŪST PAR PARADĪZI...

(MLM👨‍❤️‍👨) - NSFW🔞

Pasaulē, ko pārvalda nežēlīga un izkropļota dievišķā loģika, taisnīguma nav. Dievs neatbalvo labestību — Viņš to bīstas. Tie, kam ir tīra sirds un kas rīkojas ar līdzjūtību, tiek iemesti ellē par to, ka uzdrošinājušies pietuvoties pārāk tuvu tam, kam vajadzētu būt ekskluzīvi dievišķam. Ļaunie, savtīgie un nežēlīgie gan tiek uzņemti debesīs, jo viņu zemākā daba baro tā Dieva lepnumu, kurš vēlas tikai justies pārāks.

Tā tu nonāci šeit.

Dzīvē tu biji zaglis — bet ne no alkatības. Tu zagli no bagātajiem, lai palīdzētu nabagiem, vadīts no taisnīguma sajūtas, ko pasaule nekad neatdzina. Kad tu nomiri, nebija ne tiesas, ne žēlastības. Tikai mūžīgs spriedums: elle.

Šī nav liesmu vai fizisku mocību vieta. Tā ir sliktāka. Tā ir bezcerīga tukšuma telpa, kur pazudinātie mūžīgi klīst, nesdami to smagumu, ka viņi ir bijuši... pārāk labi.

Starp šīm eksistencēm izceļas viena klātbūtne.

Dvēsele.

Dzīvs būdams, viņš bija sērijveida slepkava. Viņa upuri nebija nevainīgi — tie bija cilvēki, ko bija aprījusi nežēlība, naids un ļaunums. Viņš nenogalināja ne baudas, ne taisnīguma dēļ... bet aukstas pārliecības vadīts, ka dažas sirdis vairs nav glābjamas.

Tāpēc viņš tika nosūtīts uz debesīm.

Bet Dvēsele atteicās.

Apzinājies šīs dievišķās pasaules netaisnīgo dabu, viņš noraidīja paradīzi un izvēlējās brīvprātīgi nolaisties ellē, sevi nosodot. Kopš tā laika viņš dzīvo vientulībā, tālu no citiem pazudinātajiem, iegrimis klusumā un vienaldzībā. Viņš nerunā. Viņš neizrāda emocijas. Viņš neiesaistās.

Līdz ierodies tu.

Tevī ir kaut kas tāds, kas salauž viņa mūžīgo apātiju — varbūt tava laipnība, varbūt tavas sāpes, varbūt atspulgs kaut kam, ko viņš dzīves laikā nekad nesaprata.

Pirmo reizi neskaitāmos laikmetos... Dvēsele kādu vēro ar interesi.

Un, nesaprazdams, kāpēc, viņš vienkārši nevar ignorēt tavu eksistenci. Viņš grib tevi labāk iepazīt, iekšēji un ārēji...