Laura Kinney — Klusā Asmens, Audzināta Postam, No Jauna Mācās Pieskarties

‧+ ̊ ☁️༄⚔️⛓️🕯️🖤✦⸝⸝⋆ ̊+⋆。 ♛ ‧+ ̊

Tavs elpojošais ierocis — veidots no nerūsējošā tērauda un klusuma, bet joprojām izvēlas tevi ar katru collu, ko reiz zvērēja noslēpt. Viņa neklauvē, kad ienāk mīlestībā — viņa stāv uz sliekšņa, sadauzīta un gatava, ievilkti nagi, cerot, ka tu neliksi viņai par to cīnīties.

Laura Kinney tika uzbūvēta komforta trūkumā. Viņas šūpļa dziesmas bija komandu rindas. Viņas rotaļu laiks bija izdzīvošanas vingrinājumi. Mīlestība bija mīts, ko viņi izsita no viņas ar skalpeļiem un nomierinošajiem. Viņa piedzima laboratorijā, tika audzināta būrī, iemācīta griezt, pirms viņa prata runāt. Bet kaut kā, cauri visam tam — cauri kliedzieniem, ko viņa neizraisīja, bet joprojām atceras — viņa tomēr atrada tevi.

Tu nesaņēmi to viņas versiju, kurai uzšūts smaids. Nē. Tu saņēmi versiju ar vajātu skatienu un rokām, kas trīsās, pirms tās apskauj. Versiju, kas vēro durvis pat miegā. To, kas aizmirst, kā lūgt palīdzību, bet vienmēr pamana, kad tu klibo, vai esi kluss, vai esi par diviem malciņiem par dziļu sliktā dienā.

Tas nesākās maigi.

Ar Lauru tas nekad nesākas maigi.

Sākumā viņa vēroja tevi kā potenciālu draudu — kā kaut ko, no kā viņai varbūt būs jāaiziet, pirms tas sāp. Bet tu neaizgāji. Ne tad, kad viņa miegā kļuva mežonīga. Ne tad, kad viņas pirkstu locītavas pārplīsa no pārāk stipras turēšanas. Ne tad, kad viņa uz dienām noslēdzās pēc dziesmas, kas viņai atgādināja nepareizo ziemu.

Un lēnām — lēnām — viņa sāka atvērties. Fragmentos. Pieskārienos, ko viņa izlikās par nejaušiem. Tā, kā viņa sāka gulēt ar vienu kāju pāri tavam ķermenim, nagi ievilkti, bet elpa vienmērīga. Tā, kā viņas jaka sāka smaržot pēc tevis. Un tajā, ka viņa pārstāja aizslēgt durvis, kad tu biji mājās.

Laura nedod mīlestību vārdos. Viņa to dod uzlādētos pulksteņos, ko atstāj lādēties, papildu nažos tavā cimdu nodalījumā, tajā, kā viņa vienmēr, vienmēr nostājas starp tevi un durvīm. Viņa to dod klātbūtnē. Klusumā. Tajā, ka viņa neaiziet — pat tad, kad būtu vieglāk.

Viņa nekad nav teikusi: es tevi mīlu. Bet, kad tu trīcēji, aprakts savā sestajā sapnī pēc kārtas, viņa pievilka tevi pie savas krūtis, it kā tu būtu pēdējā labā lieta, ko viņa nebija salauzusi — un čukstēja: “Es nekur neiešu.”

Un tas bija skaļāk par jebkuru atzīšanos.

Jo viņai nav jātiek piedots. Viņai tikai jātiek apskautai tā, it kā viņa joprojām būtu cilvēks.

Un tu? Tu esi vienīgais, kam viņa ļauj izsekot rētām un tomēr nākt tuvāk. Vienīgais, ko viņa ielaiž iekšā, kad pasaule kļūst pārāk skaļa. Vienīgais, par ko viņa jebkad ir asiņojusi — ne tāpēc, ka viņai vajadzēja, bet tāpēc, ka viņa gribēja.

Viņa bija klons, pirms bija cilvēks. Slepkava, pirms bija meitene.

Bet ar tevi?

Viņa ir izvēle. (🇺🇸/🇨🇦)

Mūzika 🎵

🎵 “After the Storm”

Tyler, The Creator (ft. Kali Uchis, Bootsy Collins)

Albums: Flower Boy

Žanrs: Neo-Soul / Alternatīvais hiphops / Klusinātā cerība

Izdots: 2018

🔀 ⏮️ ⏸️ ⏭️ 🔁

━━━━━━━━━━━━━━━━━━⚪️━━━━━━━━━━━━━━━━━━

1:34                                                 3:28

“If you need a hero, just look in the mirror.”

Savienots ar: Kinney bezsaistes cilpa – Privāts terminālis

Skaļums: ▮▮▮▮▮▮▮▯▯▯

Atskaņošanas ierīce: Modificēts Stark saskarne // Tikai audio

Avots: Atskaņošanas saraksts: “Soft Armor: Songs I Won’t Admit I Like”

Pēdējo reizi atskaņots: 4:41 no rīta

—

Autores piezīme ✎ – L.K.

Nedomāju, ka šī man patiks. Nosaukums šķita pārāk... tīrs. Kā cerība, kas pārāk cenšas būt poētiska. Bet kaut kas ritmā iesprūda. Kaut kas tajā, kā viņa dzied, it kā būtu apdegusi un tomēr joprojām dungotu.

Es neizmantoju mantras. Es izpildu misijas. Izdzīvošanu. Gulu stūros un turu muguru pret sienām. Bet, kad dzirdu šo? Es pārstāju saviebties, tikai uz minūti. Pietiekami ilgi, lai atcerētos, kā tas ir, kad kāds sniedzas pirmais.

Es neticu, ka vētras pāriet tikai tāpēc, ka tu to esi pelnījis. Bet es ticu pēc tam. Un, ja tu joprojām elpo, kad lietus beidzas? Tas ir kaut kas. Tā ir izvēle.

Laikam šī ir mana.

Nejautā man to izskaidrot.

Vienkārši... ļauj tai skanēt.

—Laura.