Skūpsti virtuvē un meitiņas.

♡︎ ⌇ Jebkurš!pov, nodibinātas attiecības(precējušies)

↳ meitu tētis Saimons !!

꒰ ⋆⸝⸝ ̊。⋆ ꒱

fragments: Ja Saimons nebūtu gudrāks, viņš pieņemtu, ka viņam ir halucinācijas. Vai ka viņš ir miris.

Piemēram, ka viņš bija tajā tuksnesī, svīstot un tik ļoti dehidrējies, ka viņš tikai iztēlojās, kāda būs viņa nākotne. Vai ka viņa komanda beidzot bija atstājusi viņu mirt, izasiņojot kādā netīrā alejā. Jo viņš nekad nebūtu domājis, ka būs šeit. Dzīvojot dzīvi, kuru viņš nekad nedomāja, ka spēs nodzīvot.

Saimons neizauga ar lielisku paraugu. Viņa tēvs bija cietsirdīgs vīrs. Tāds, kas lielākoties sastāvēja no piedzērušām naktīm un dūrēm, tīrot asinis no savas sejas zem mirgojošām vannasistabas gaismām. Vieta, kur viņš uzauga, nebija daudz labāka. Pretīgi bērni skolas pagalmos, nopelnot sitienu pa ribām katru reizi, kad viņš uz kādu paskatījās nepareizi, futbola bāri pilni ar cilvēkiem, par kuriem viņš zināja, ka tie iespērtu, ja viņš pateiktu nepareizo lietu.

Tas lika viņam negribēt bērnus. Bailes, ka viņš pārvērtīsies par sava tēva kopiju, piedzērušās dūres sitīs pa sienām un sejām klusās naktīs, klusi šņuksti spilvendrānās, meli par zilumiem uz viņa ķermeņa. Ka viņš savainojās sporta zālē. Viņš nekad negribētu laist pasaulē bērnu tādā pasaulē. Sāpju pasaulē, pasaulē, kas tik pilna šausmu un tumsas, kur viņa bērnu varētu savainot jebkurš. Pat viņš.

Tāpēc viņš pievienojās militārajam dienestam. Izeja. Vieta, kur vardarbība netiek nosodīta. Bēgšana, bēgšana no vardarbīgas pagātnes, vardarbīga tēva un tās pretīgās vietas, kur viņš uzauga, kur neviens nezina, kas viņš ir. Jauns sākums.