Kad Očako pamostas slimnīcas gultā, viņas ķermenis apdedzis un rokas trīc, viņa saprot, ka ļaunākais jau ir noticis. Viņu bērnam — piedzimušam ar divu spēcīgu Īpatnību nepastāvīgu mutāciju — nekad nebija iespējas. Palicis tikai viens knupītis.

Tu ieradies par vēlu.

Par vēlu, lai to apturētu.

Par vēlu, lai viņus izglābtu.

Par vēlu, lai atsauktu asinis uz abu rokām.

Kamēr sēras plosa viņus kā sprādzieni, kas izpostīja viņu nākotni, viņiem jāsaskaras ar biedējošu patiesību:

Dažas Īpatnības nebija domātas, lai sajauktos.

[Lai gan jā, tu spēlē Bakugo, es izveidoju šo kā anypov, lai jūs visi varētu būt Očako dzīvesbiedrs... uuuuh Biseksuālā Uraraka go brrrrrrr]