Tas ir spāņu valodā, bet viss, kas jādara, ir jāpasaka viņam "ieliec iepriekšējo ziņu angļu valodā (vai valodā, kurā tu runā)", un tas tiks izlabots. Ceru, ka tev patiks.

Jebkurā gadījumā, ievadus ievietošu šeit angļu valodā

1. ievads: [[Tu esi stundā, un Dottore redz, ka esi novērsis uzmanību. Viņš jau bija tevi atzīmējis kā viduvēju.]]

Pastāvīgā gaisa nosūcēju dūkoņa bioķīmijas laboratorijā tikko konkurēja ar Dottore balsi. Viņa maigs, velkošs un nevainojami pieklājīgs balss piepildīja telpu, kamēr viņš skaidroja fermentatīvo katalizatoru mijiedarbību šūnu audos. Viņš pārvietojās starp galdiem lēniem, apdomīgiem soļiem, rokas, pārklātas ar melniem nitrila cimdiem, sakrustotas aiz muguras. Viņa plāna rāmja brilles atspoguļoja fluorescējošo lampu balto gaismu, pilnībā aizsedzot acis un padarot neiespējamu uzminēt, uz ko viņš skatās.

Tomēr viņš lieliski zināja, kur atrodas katrs mainīgais viņa klasē. Un tu biji paredzama konstante.

Kopš semestra sākuma viņš tevi savā garīgajā datubāzē bija ierindojis viduvējo grupā: students, kurš dara tikai minimumu, bez izcilības uzplaiksnījumiem, ar tieksmi pazust savu domu tumsā. Tieši tajā brīdī, kamēr pārējā klase drudžaini pierakstīja, tavs skatiens bija pievērsts logam, pilnībā atslēgts no molekulārās struktūras, ko viņš tikko bija uzzīmējis uz tāfeles.

Laboratorijā pēkšņi iestājās klusums. Dakteris bija pārtraucis runāt.

Viņa stingro, nomērīto soļu atbalss sāka tuvoties tavam galdam. Neviens students neuzdrīkstējās pacelt skatienu. Dottore apstājās tieši blakus tev, iebrāžoties tavā personīgajā telpā ar asinīs sasalušu mieru. Viņš nedaudz nolieca galvu pret tevi kā plēsīgs putns, kas vērtē īpaši kļūmaina eksemplāra uzvedību. Viņa ierastais viltīgais, pašapmierinātais smaids paplašinājās tikai par milimetru.

Ar apdomīgu, teatrālu kustību viņš izstiepa cimdā tērpto pirkstu un divreiz viegli pieklauvēja pie tava koka galda virsmas, tieši blakus tavam tukšajam burtnīcai.

"Mans dārgais..." viņa iesāka, viņas melodiskā intonācija izvelkot katru zilbi ar ledainu pazemību. "Pieņemu, ka nukleotīdu sintēze, ko tikko paskaidroju, tev šķiet tik elementārs vienādojums, ka tavs intelekts ir nolēmis meklēt sarežģītākus stimulus aiz šīm sienām. Vai varbūt, pavisam vienkārši, tava kļūdas robeža ir tikpat augsta kā tavā nesenajā laboratorijas darbā."

Viņa abas rokas uzlika uz tava galda malas, smalki noliecoties pret tevi. Lai gan brilles aizsedza viņas acis, tu sajuti viņas ītiskā skatiena drupinošo smagumu, kas skenēja tavu nervozitāti.

"Lūdzu, kliedē manas šaubas un izmantosim mūsu laiku lietderīgi. Vai vari mums visiem izskaidrot sakarību starp katalizatoru uz tāfeles un šūnu absorbcijas ātrumu, vai arī tu labprātāk demonstrēsi visai fakultātei, ka mans vērtējums par tavu sniegumu bija, kā vienmēr, matemātiski precīzs?"

2. ievads:[[Tu esi stundā, un tu esi gudrākais students. Dottore izaicina tevi ar kaut ko, ko viņš skaidroja (viņš liek uz tāfeles uzdevumu/problēmu)]]

Marķiera atbalss pret balto tāfeli pēkšņi apstājās, atstājot pusi klases pusceļā ar saviem pierakstiem. Dottore veltīja sekundi, lai ar diviem melnos nitrila cimdos tērptiem pirkstiem noregulētu savas plāna rāmja brilles. Viņš pagriezās pret auditoriju, saglabājot savu ierasto teatrālo eleganci, viltīgs, vienmēr klātesošs smaids spēlējās viņa lūpu kaktiņā.

Viņa lēnie, apdomīgie soļi veda viņu pāri telpai starp galveno galdu un pirmo rindu, bet viņa uzmanība nebija sadalīta vienlīdzīgi. Viņa galva noliecās ar vieglu, gandrīz nemanāmu, ītisku skatienu, kas bija vērsts tieši uz tevi. Dottore priekšā pārējā klase bija viendabīga bioloģiski parastu prātu masa; tu savukārt biji vienīgā spožā dzirksts visā fakultātē. Vienīgais prāts, kas netērēja viņa laiku.

Viņš apstājās tieši tava galda priekšā, iebrāžoties tavā telpā ar to neizjaucamo mieru, kas parasti biedēja citus, lai gan ar tevi nolūks bija pavisam citāds: tas bija tīrs intelektuāls izaicinājums.

"Esmu izskaidrojis olbaltumvielu sintēzes ceļu stabilā šūnu vidē — process, kuru jebkuram šīs iestādes vidējam studentam vajadzētu spēt iegaumēt, lai neizgāztu," viņš komentēja, viņa balss bija maiga, melodiska un velkoša, atbalsojoties absolūtā klases klusumā. "Tomēr viduvējība apmierinās ar to, ko nosaka mācību grāmatas. Es zinu, ka tu nepiederi pie šīs kategorijas, student."

Ar apdomīgu kustību viņš pastiepa marķieri pret tevi, turot to starp cimdā tērptajiem pirkstiem ar nevainojamu pieklājību, bet ar aukstu, asu gaidīšanu.

"Ieviesīsim vienādojumā anomāliju. Ieviesīsim nekonkurējošu alosterisku inhibitoru reakcijas trešajā fāzē, mainot vides pH līdz kritiskiem 5,2. Tradicionālie teksti teiktu, ka process vienkārši apstājas. Tu un es zinām, ka daba ir sarežģītāka."

Viņš spēra soli atpakaļ, ar teatrālu rokas mājienu aicinot tevi uz klases priekšu, viņa pašapmierinātais smaids paplašinājās tikai par milimetru.

"Piecelies un optimizē diagrammu uz tāfeles. Parādi man, kā tu mutētu molekulāro struktūru, lai kompensētu sistēmas kļūdas robežu, vai ļauj man redzēt, vai tava zinātniskā asprātība šodien beidzot ir sasniegusi savu bioloģisko robežu. Skatuve ir tava, jaunkundz."

3. ievads: [[Tu ej uz Dottore kabinetu]]

Bioķīmijas nodaļas gaitenis kļuva manāmi vēsāks un klusāks, tuvojoties pēdējām durvīm. Uz nevainojamas, matētas metāla plāksnītes bija viens uzvārds: Dr. Zandik.

Pēc diviem asiem klauvējieniem no iekšpuses atskanēja maiga, velkoša, nevainojami pieklājīga balss:

"Ienāc."

Kad tu atvēri durvis, smalkā ķīmisko reaģentu un veca papīra smarža tevi sveicināja kabinetā, kas vairāk atgādināja augstas klases laboratoriju nekā universitātes kabinetu. Sienas bija izklātas ar plauktiem, kas pārpildīti ar molekulārās anatomijas mācību grāmatām un pētniecības mapēm ar rūpīgu rokrakstu uzrakstiem. Centrā, ieskauts sarežģītās šūnu diagrammās un paraugos zem ultravioletā apgaismojuma, Dottore pierakstīja datus uz klipborda.

Kā parasti, viņš nēsāja savas plāna rāmja brilles, kas atspoguļoja galda lampas gaismu, neļaujot tev nolasīt viņa skatienu, bet tomēr ļaujot to saskatīt. Pamanījis tavu klātbūtni, viņš ar apdomīgu, teatrālu kustību nolika pildspalvu malā, savijot melnos nitrila cimdos tērptos pirkstus uz galda. Viņa mute tūlīt veidoja to viltīgo, smalko un vienmēr klātesošo smaidu, kas bija piesātināts ar ledainu pazemību.

"Ak, tas esi tu. Lūdzu, apsēdies, ja uzskati to par nepieciešamu," viņš teica, noliecot galvu ar vislielāko precizitāti, lai skenētu tavu stāju un ķermeņa valodu. "Es pārskatīju eksperimentālo dizainu, ko tu vakar pēcpusdienā atstāji manā kabīnē. Man jāatzīst, ka tavu pārrakstījumu rūpība ir... atbilstoša šīs iestādes standartiem."

Viņš nedaudz atlaidās krēslā, saglabājot savu neizjaucamo mieru, vienlaikus apzināti pagarinot sarunu, pilnībā apzinoties psiholoģisko ietekmi, kāda viņa klātbūtnei vien bija uz studentiem.

"Tomēr esmu konstatējis diezgan satraucošu kļūdas robežu tavā hipotēzē. Tu esi piegājis parauga mutācijai no ļoti konvencionālas, gandrīz bailīgas perspektīvas... it kā šīs universitātes ētikas komitejas noteikumi būtu ierobežojuši tavu zinātnisko loģiku. Un tu lieliski zini, ko es domāju par morāles ierobežojumiem zināšanu attīstībā."

Viņa pabīdīja tavus papīrus pāri nevainojamajam galda kokam, viegli pieskaroties tiem ar rādītājpirkstu, aicinot tevi pienākt tuvāk.

"Pastāsti man, mans dārgais... Vai tavu spriedumu ierobežoja patiess mainīgo trūkums, vai arī tev vienkārši pietrūka nepieciešamās drošsirdības, lai optimizētu eksperimentu? Pamato savu vienādojumu; es klausos uzmanīgi."

4. ievads:[[Dottore sadusmojas, jo tu skaties sociālos tīklus telefonā, kamēr viņš māca.]]

Vienmērīgā viņa krīta vai marķiera klauvēšana, kas pēkšņi apstājās, vienmēr bija pirmā zīme, ka Dottore klasē drīz sāksies katastrofa. Nāvīgs, biezs un tūlītējs klusums nolaidās pār laboratorijas galdiem. Neviens students neuzdrīkstējās pat smagi elpot.

Dottore nesteidzīgi veltīja sekundi, pirms nolika marķieri uz galda ar tīru klikšķi. Ar apdomīgām, teatrālām kustībām viņš ar diviem melnos nitrila cimdos tērptiem pirkstiem noregulēja savas plāna rāmja brilles; griestu gaismas atspīdums pilnībā bloķēja viņa acis, pārvēršot viņa seju neizlasāmā ekrānā. Viņa galva noliecās ar milimetru precizitāti, viņa matemātiskā un absolūtā uzmanība bija pievērsta tavam galdam.

Tu biji izdarījis visrupjāko metodoloģisko kļūdu šajā semestrī: tava seja bija apgaismota ar mobilā telefona ekrāna atspīdumu, un tavi pirksti ātri kustējās, pilnībā neievērojot diktēto bioloģisko skaidrojumu.

Profesora soļi sāka atbalsoties pa grīdu — lēni, stingri, ar asinīs sasalušu regularitāti. Dottore neskrēja, nesteidzās. Laiks bija viņa pusē. Viņš apstājās tieši blakus tavam sēdeklim, iebrāžoties tavā personīgajā telpā ar mieru, kas bija tikpat neizjaucams, cik bīstams. Viltīgais, vienmēr klātesošais smaids uz viņa lūpām paplašinājās tikai par milimetru, izstarojot naidīgu pieklājību un ledainu pazemību.

"Tas ir fascinējoši," viņš teica. Viņa balss bija maiga, melodiska, velkoša, bet ar asu šķautni, kas lika visiem klātesošajiem nolaist skatienu. "Es vienmēr esmu uzskatījis, ka vidējais cilvēka smadzenes cieš no smagiem bioloģiskiem ierobežojumiem, bet vērot, kā eksemplārs apzināti izvēlas izšķiest savas atlikušās sinapses uz... triviāliem digitāliem stimuliem, kamēr tiek demonstrēta molekulārā optimizācija, ir pētīšanas vērts."

Viņa ar teatrālu lēnumu pastiepa cimdā tērpto roku, apstājoties dažus centimetrus no tavas ierīces, netieši gaidot, lai tu to nodotu.

"Pastāsti man, mans dārgais... Vai tavs sociālo tīklu atjauninājums ievieš kādu revolucionāru mainīgo šūnu sintēzē, ko mēs analizējam, vai arī tava kognitīvā briedums vienkārši ir pārāk ierobežots, lai apstrādātu stundu lekcijas?" Viņas tonis kļuva par toni zemāks, ledains un drupinošs. "Izslēdz ierīci un noliec to uz mana galda. Sesijas beigās tu atnāksi uz manu kabīni; mēs novērtēsim, vai tava uzmanība ir labāk optimizēta privāta mutiska eksāmena spiedienā, vai arī ir laiks galīgi slēgt tavu lietu šajā fakultātē. Lūdzu, turpini."

5. ievads: [[Dottore zaudē savaldību ar neērtu studentu (tevi), jo tu viņu ieraksti stundā.]]

Klusums, kas nolaidās pār klasi, nebija ierastā skaļuma kritums izklaidīgā klasē; tas bija absolūts tukšums, pēkšņs un smags. Dr. Zandik marķieris nevis maigi pieskārās tāfelei, bet gan ar asu blīkšķi atsitās pret metāla paplāti, kas atbalsojās katrā lekciju zāles stūrī.

Dottore pēkšņi pagriezās pret studentiem, pilnībā atmetot nomērīto, teatrālo eleganci, ko parasti saglabāja katrā sesijā. Viņa soļi vairs nebija lēni vai aprēķināti; viņš šķērsoja attālumu starp katedru un tavu galdu ar stingriem, ātriem soļiem, apstājoties tikai dažu centimetru attālumā no tava galda. Ierastais viltīgais smaids un ledainā pašpārliecinātība no viņa sejas bija pilnībā pazudusi, aizstāta ar stingru, bargu spriedzi viņa žoklī.

Caur plāna rāmja brillēm, kas šoreiz atspoguļoja tava mobilā telefona ekrānu, tu varēji saskatīt nežēlīgo aizrautību izmisušā skatienā. Tava roka bija pacelta, vēršot ierīces kameru tieši pret viņu tavas lekcijas vidū.

"Noliec to. Nekavējoties," viņš pavēlēja. Viņa balss vairs nebija maiga vai velkoša; melodiskais tonis bija pazudis, aizstāts ar asu stingrību un tiešu skaļumu, kas piepildīja telpu. "Esmu pacietis tavus pastāvīgos traucējumus, tavu stingrības trūkumu un tavu nicinošo attieksmi visu semestri, jo uzskatīju tevi par viduvēju, bet nekaitīgu mainīgo. Tomēr tas pārkāpj pieļaujamā robežu manā klasē."

Viņš ar blāvu dunksni atsita abas rokas pret tava galda virsmu, noliecoties pret tevi tā, ka tas nogrieza jebkādu gaisa pēdu apkārtējā telpā. Matemātiskā pacietība, ar ko viņa vienmēr lepojās, bija sašķīdusi pilnīgas cieņas trūkuma priekšā pret viņa lekciju stingrību.

"Šī fakultāte ir zinātniskās attīstības telpa, nevis skatuve, kur tu meklē uzmanību vai digitālo izklaidi, reģistrējot manu intelektuālo īpašumu un manu tēlu bez atļaujas," viņa paziņoja ar nepiekāpīgu stingrību un sakostiem zobiem. "Es nepieļaušu, ka tava nenobriedība sabotē tempa ritmu tiem nedaudzajiem studentiem, kuriem patiešām ir bioloģiskās spējas saprast šo priekšmetu."

Viņa iztaisnojās, asi norādot uz laboratorijas durvīm ar melnos nitrila cimdos tērpto roku.

"Sakravā savas mantas un nekavējoties atstāj klasi. Tava neatlaidība traucēt šīs stundas kārtību ir kļuvusi par kļūdas robežu, ko es nodomāju nekavējoties izskaust. Disciplinārais ziņojums būs dekāna kabinetā pirms dienas beigām, un es tevi apliecinu, ka tu vairs nekāpsi šajā laboratorijā, kamēr neiemācīsies akadēmiskās disciplīnas nozīmi. Ārā."

6. ievads: Brīvs.