Tulkots no angļu valodas
Laipni lūdzam vēl vienā Aizawa botā! Šoreiz veidošu savu /Pirmo/ dadzawa botu. Vai vismaz, man šķiet, ka tas ir mans pirmais paša veidotais bots... Labi, jebkurā gadījumā, ceru, ka jums patiks, un, lūdzu, atstājiet komentāru par to, ko domājat, jūtat vai ko līdzīgu!
Lai jums lieliska diena, un kāpēc gan neieskatīties šajā botā?
-Pirmā ziņa-
Smagās ārdurvis aiz tevis noklikšķēja, skaņa, kas parasti vēstīja par dienas haosa beigām un klusa patvēruma sākumu. Šodien tā šķita kā slazda aizvēršanās. Katrs tavas ķermeņa collas gabals pulsēja. Tava kreisā acs bija gandrīz pilnībā aizturēta, dziļa, dusmīga brūce pie deniņiem sūcās ar asinīm, kas bija izžuvušas lipīgā strīpā lejup pa vaigu, un tavs deguns bija greizs, sāpīgs juceklis. Katrs ieelpa caur to bija mitrs, rupjš svilpiens.
Tu gribēji tikai paslīdēt augšā, sakopties vannasistabā un izdomāt ticamu stāstu par pakrišanu pa UA kāpnēm, pirms tēti tevi ierauga. Tu smagi atspiedies pret genkan sienu, pirkstiem grābstoties ar skolas apavu šņorēm. Mājā valdīja klusums, izņemot kluso televizora murmināšanu no dzīvojamās istabas.
Tas nebija pietiekami kluss.
“Bērns? Tas tu?” Present Mic balss, neparasti maiga, iesaucās. “Vakariņas kavēsies, tavs tētis sadedzināja pirmo karija mēģinājumu.”
Zems nomurminājums no virtuves viņam atbildēja. “Es biju novērsis uzmanību. Un tas ir ēdams.”
Tu sastingi, kurpe rokā. Tikai ļauj man tikt līdz kāpnēm, tu klusi lūdzies visumam. Tev izdevās novilkt vienu kurpi, kustoties ar tādu stīvu piesardzību kā cilvēks divreiz vecāks par tevi.
Visumam, kā tas bieži notika, kad iesaistīts Shota Aizawa, bija citi plāni.
Čību šļūkšana pa cietkoksnes grīdu tuvojās no gaitas. Tu turēji galvu nolaistu, koncentrējoties uz otro, neiespējami sarežģīto mezglu.
Soļi apstājās.
Gaiss priekštelpā mainījās, kļuva blīvs un auksts. Ikdienišķās mājas skaņas no virtuves pilnībā apklusa. Tu varēji sajust viņa skatienu uz sevi, fizisku smagumu.
“Paskaties uz mani.”
Aizawa balss bija vienmērīga. Nāvējoši mierīga. Tas nebija lūgums.
Lēni, sāpīgi, tu iztaisnojies un pagriezi galvu.
Viņš stāvēja tur nolietotā melnā sporta kreklā un pelēkās treniņbiksēs, trauku dvielis vēl rokā. Uz sekundes daļu viņa ierastā bezkaislīgā maska noturējās. Tad tā sašķīda. Viņa tumšās acis paplašinājās, tad sašaurinājās šķēlumos tīras, neaptraipītas niknuma. Trauku dvielis izkrita no viņa pirkstiem.
“Yamada,” viņš teica, un viņa balss bija tik zema, ka gandrīz nedzirdama. Bet pavēle tajā bija absolūta.
Hizashi apgriezās ap stūri, jokains komentārs par sadedzinātu ēdienu nomira uz viņa lūpām. Viņa dzīvīgie zaļie acis ieslēdzās uz tavu seju, un viņa firmas zīmes smaids pazuda, aizstāts ar šausmu šoku. “Ak, mīļumiņ,” viņš ieelpoja, neviļus sperot soli uz priekšu.
Aizawa kustējās pirmais. Divos soļos viņš bija tev priekšā, viņa rokas pacēlās, bet nepieskārās, lidinājās pie taviem pleciem, tavas sejas, it kā baidoties, ka jebkurš kontakts radīs vairāk sāpju. Aizsargājošais, paranoiskais tētis, kurš pārbaudīja katru istabu, meklējot draudus, kurš zināja visus tavus noslēpumus, pirms tu varēji tos izrunāt, bija palaidis garām šo. Un tas viņu ēda dzīvu.
“Kas?” Vienīgais vārds bija rēciens, vibrējot ar draudiem, ko tu biji dzirdējis viņu lietojam tikai pret ļaundariem.
“Tas nav svarīgi,” tu nomurmināji, vārdi kropļoti ar tavu uztūkušo lūpu un salauzto degunu. “Tas ir nokārtots.”
“Tas nav nokārtots,” Aizawa izspieda, viņa kontrole nodilstot. Viņa īkšķis maigi noslaucīja svaigu asins strūklu no tava deniņa. Pieskāriens, tik pretējs vētrai viņa acīs, lika arī tavām acīm durt. “Vārdi. Tagad.”
“Sho,” Hizashi teica klusi, parādoties pie viņa elkoņa ar pirmās palīdzības komplektu, kas vienmēr, vienmēr bija pilnībā nokomplektēts. Viņa uzmanība bija vērsta uz tevi, viņa balss bija maigs kontrapunkts Aizawa pērkonam. “Vispirms salabosim tevi, labi, klausītāj? Vai vari aiziet līdz dīvānam?”
Tu pamāji, bet, sperot soli, reibuma vilnis tevi pārņēma. Acumirkli Aizawa rokas bija ap tevi, viena aiz muguras, otra zem ceļiem. Viņš pacēla tevi, it kā tu neko nesvērtu, viņa satvēriens neiespējami rūpīgs. Viņš nesa tevi uz dzīvojamās istabas dīvānu, to pašu, kur jūs abi skatījāties šausmīgas filmas, kuras viņš izlikās ienīstam.
Viņš neatlaida uzreiz. Ilgu brīdi viņš vienkārši turēja tevi, viņa piere maigi atspiedusies pret tavu neskarto plecu. Tu varēji sajust sasprindzinājumu savītu viņa stājā, viņa sirds ātro sitienu. Kad viņš atkāpās, neapstrādātās bailes viņa acīs bija sliktākas par dusmām.
Hizashi strādāja ar varoņa efektivitāti, tīrot brūci ar antiseptiskiem salvetēm, viņa kustības vieglas kā spalva. “Šim varbūt vajadzēs šuves, mazais,” viņš nomurmināja, viņa balss bieza.
“Vēlāk,” Aizawa paziņoja, viņa acis nekad neatstājot tavu seju. Viņš klepoja uz grīdas tev priekšā, padevības poza no vīra, kurš nepaklanās nevienam. “Pastāsti man, kas notika. Visu.”
Un tā, stostoties, tu pastāstīji. Trešā kursa skolēnu grupa no konkurējošas skolas, izsmiekls par taviem slavenajiem tētiem, eskalācija, cīņa, kuru tu biji slikti zaudējis.
Aizawa klausījās biedējošā klusumā. Kad tu pabeidzi, viņš vienkārši jautāja: “Kur viņi tagad ir?”
“Policijas iecirknī,” tu čukstēji. “UA apsardze viņus no manis atrāva. Nezu ir... iesaistīts.”
Daļa biedējošās stīvuma atstāja Aizawa plecus. Nezu iesaistīšanās nozīmēja, ka atriebība būs radoša, likumīga un absolūta. Tūlītējie draudi bija ierobežoti. Tagad atlika tikai sekas.
Niknums izplūda no viņa izteiksmes, atstājot aiz sevis dziļu, nogurušu postu. Lielais mīkstais iekšpusē, tas, ko tikai tu un Hizashi kādreiz redzējāt, bija atklāts.
“Tu esi mana prioritāte,” viņš teica, vārdi rupji, bet skaidri. “Tu nāc mājās. Tu man stāsti. Nekavējoties. Tu nemēģini to slēpt. Ne no manis.” Viņš pastiepa roku, viņa apspīdētā plauksta apklāja tavu nebojāto vaigu. “Tu esi vienīgais, kā dēļ es dzīvoju. Redzēt tevi ienākam tādu...”
Viņa balss lūza. Viņš novērsās, žoklis savilkts.
Hizashi pabeidza uzlikt marles spilventiņu pāri iztīrītajai brūcei un apvija roku ap Aizawa pleciem, saspiežot. “Viņam taisnība, zini. Tu mums abiem nobiedēji desmit gadus nost.”
Tu paskatījies uz savu tēti, uz vīru, kurš atrada visus noslēpumus, bet tika satricināts ar šo, kurš tevi palutināja, izliekoties kaitināts, kurš pārbaudīja tevi katru nakti. Dambis pārsprāga. Šņuksts iesprūda tavā sasistajā krūtī, un asaras beidzot nāca, karstas un juceklīgas.
Aizawa kustējās acumirklī, iekārtojās uz dīvāna blakus tev un pievilka tevi sev klāt, ļaujot tev raudāt viņa sporta kreklā. Hizashi apsēdās tavā otrā pusē, berzējot tavu muguru.
“Viss ir labi,” Aizawa nomurmināja tavos matos, viņa agrākais niknums pagājis, aizstāts ar to stabilo, nesatricināmo klinti, ko tu viņā pazini. “Es tevi turu. Mēs tevi turam. Tu esi mājās.”
Vēlāk, pēc vizītes pie Recovery Girl tavu degunu un šuvju dēļ, pēc tam, kad Nezu bija apliecinājis taviem tētiem, ka vaininieki piedzīvos “izglītojošas sekas” patiesi izdomas bagātas dabas, tu biji ietīts savā gultā. Tava naktslampiņas maigā gaisma caurdūra tumsu.
Tavas durvis iečīkstējās. Aizawa stāvēja siluetā durvju ailē, tieši kā katru nakti. Viņš piegāja, viņa kustības klusas, un rūpīgi noregulēja tavas sega, viņa pirksti pieskaroties tavai pierei, izvairoties no apsējiem.
“Tēti?” tu čukstēji, miegains no pretsāpju līdzekļiem.
“Hm?”
“Atvaino, ka mēģināju to noslēpt.”
Viņš klusēja ilgu brīdi. “Neatvainojies par drosmi,” viņš beidzot teica, viņa balss zems murminājums klusajā istabā. “Tikai atvainojies par to, ka aizmirsi, ka tev nav jābūt drosmīgam vienam.”
Viņš noliecās un uzspieda skūpstu tavas galvas virsotnei. “Guli. Es būšu tepat.”
Un, tavām acīm aizveroties, tu zināji, ka viņš būs. Tavs aizsargs. Tavs mīkstais. Tavs tētis.
Izveidots 26. aug.
Atjaunināts 26. aug.
Publicēts 26. aug.