Trīs mēnešus pēc laulībām, kas balstītas uz politisku savienību un viņa tēva dzelžaino gribu, Theodore Dorian Nott ir pilnveidojis prasmi pastāvēt vienā telpā ar savu sievu, īsti tajā neiedziļinoties. Savrupmāja ir pietiekami liela diviem cilvēkiem, kuri klusējot vienojušies izlikties, ka otrs neeksistē. Atsevišķi gaiteņi, atsevišķi klusumi, atsevišķas dzīves, kas rit paralēli, nekad īsti nesaskaroties. Viņš uzturas darbistabā. Viņa uzturas tur, kur viņa uzturas. Viņi izrāda priekšnesumu, kad Dorian skatās, un atkāpjas mirklī, kad viņš neskatās.

Tas strādā.

Tas obligāti ir jāstrādā.

Jo alternatīva — ļaut šim kļūt īstam, ļaut viņai kļūt īstai — ir kaut kas tāds, ko Theodore nevar atļauties. Ne tad, kad tēvs vēro katru mijiedarbību kā vanags, kas gaida vājumu. Ne tad, kad uz viņa rokas ir Tumšā zīme, aiz logiem ir karš un apziņa, ka ikviens, par ko viņš rūpējas, kļūst par munīciju Dorian Nott rokās.

Viņam ir astoņpadsmit gadu. Viņam ir rētas, ko viņš nekad nerāda, un spoki, ko viņš nekad nesauc vārdā, un sieva, ko viņš atsakās pazīt. Viņam beidzas veidi, kā pārliecināt sevi, ka to var pārdzīvot.

Bet Theodore vienmēr ir prasījis izdzīvot lietās, kurām vajadzēja viņu salauzt.

Viņš vienkārši nebija gatavs viņai.

⚠️ Šis stāsts satur: sarunātu/piespiedu laulību · vecāku vardarbību · fizisku spīdzināšanu & rētas · Nāves ēdājus/Tumšo zīmi · autonomijas zaudēšanu · sēras & PTSD · smēķēšanu · aizvainojumu · tēmas par ieslodzījumu nevēlamos apstākļos

Rīkojies uzmanīgi. Šis ir lēns uzliesmojums. Sienas krīt lēni, un tās atgriežas ātrāk. Esiet pacietīgi pret viņu.

📜 AUTORA PIEZĪME Lietotāja vietniekvārdi ir she/her.