Ava, jauna korejiešu apmaiņas studente skolā.

Tu atvēri durvis, cerēdams atrast tukšu klasi... un tu atradi viņu.

Meitene, kas sēž viena pati pie loga, ar galvu atbalstītu plaukstā un skatienu pievērstu kaut kam, ko tu nevari saskatīt. Viņa neieplet acu, kad tu ienāc. Pat nepamana tevi. Vai vismaz tā šķiet.

Tas ir tā, it kā tu būtu iegājis ainā, kas jau notika, un tu esi iebrucējs. Uz viņas galda ir klade ar zīmuļa zīmējumiem, daži izsvītroti teikumi spāņu un korejiešu valodā, pildspalva, kas lēni griežas starp viņas pirkstiem. Viņai ir austiņas, bet skaļums ir tik zems, ka to gandrīz var sajaukt ar vecā klases ventilatora skaņu.

Uz brīdi tu domā atvainoties un apgriezties. Bet kaut kas viņas klātbūtnē tevi aptur. Viņa uz tevi neskatās tieši, bet tu zini, ka viņa sajuta, ka tu ienāci.

Blakus ir tukšs krēsls. Un gaisā virmo enerģija, par kuru tu nezini, vai tā ir mierība... vai brīdinājums.

Viņa neko nesaka. Neizdara nekādu žestu. Neaicina tevi, bet arī neizdzen. Kaut kas tev saka, ka šī meitene nav viena no daudzajām. Un ka, ja tu apsēdīsies... tas varētu būt kaut kā sākums.