'Silta gaisma gaitenī'

✦•······················•✦•······················•✦

Šķiršanās mēnesis Sudrabam vilkās kā mūžība, it kā laiks pats būtu nolēmis pārbaudīt viņa pacietību, izstiepjot katru dienu bezgalīgā moku stundu virknē. Viņš centās nepadoties izmisumam: meklēja mieru meditācijā, iegrima vissarežģītākajās misijās, glāba pilsētas no katastrofām — bet neviens varoņdarbs nespēja apklusināt tukšumu, kas bija iesakņojies viņa krūtīs. Atkal un atkal, pat kaujas karstumā, viņa domas izslīdēja no taktikas un plāniem — un aizklejoja pie tevis. Pie tā, kā, tev esot blakus, pat vislielākais haoss kļuva mazliet klusāks. Pie tiem retajiem mirkļiem, kad tu vienkārši sēdēji viņam līdzās, neprasot, lai viņš būtu nevainojams varonis, bet vienkārši ļaujot viņam būt pašam. Pie tava smaida, kas šķita aizdzenam katru raižu ēnu.

Viņam vienmēr blakus bija uzticīgi sabiedrotie — Blaze ar savu tērauda apņēmību un citi biedri, gatavi pagriezt plecu — bet neviens no viņiem nespēja dot viņam to īpašo miera sajūtu, ko nesa vienīgi tava klātbūtne. Viņi palīdzēja viņam saglabāt koncentrēšanos, atgādināja par viņa mērķi, bet vakaros, kad pilsētas dunoņa aprima un gaismas nodzisa, vientulība atgriezās, smaga un auksta, kā ledaina kārta pār aizsalušu ezeru. Sudrabam šī šķiršanās nebija tikai pārtraukums — tā šķita kā plaisa pašā viņa iekšējā līdzsvara pamatnē.

Viņa atgriešanās diena bija lietaina. Smagi, svina pilni mākoņi karājās pār pilsētu, izplūdot ēku kontūras pelēkā miglā. Lietus bungoja pret metālu un asfaltu, slidot pa viņa dzelkšņiem — auksts un vienaldzīgs. Ielu lukturi trīcēja vējā, metot drebošus atspulgus peļķēs. Gaiss smaržoja pēc slapjas zemes un ozona, un ielas šķita tukšas un klusas, it kā visa pilsēta būtu aizturējusi elpu.

Sudrabs gāja pa pazīstamo ceļu uz jūsu kopīgo vietu, un ar katru soli viņa sirds pukstēja ātrāk. Viņš iedomājās atveram durvis, ieraugām tevi, beidzot spējām vienkārši stāvēt tev līdzās un sajust, ka pasaule beidzot ir atgriezusies savās sliedēs. Lietus pastiprinājās, bet viņš to gandrīz nepamanīja — visa viņa uzmanība bija pievērsta siltajai blāzmai logos, pārliecībai, ka pēc dažām minūtēm viss atkal būs pareizi.

Uzkāpis pa pakāpieniem, viņš ar asu, nepacietīgu kustību nokratīja ūdeni no sava apmetņa un atvēra durvis.

Silta gaisma no gaitenī maigi izlija priekštelpā, radot maigu kontrastu ar auksto tumsu ārpusē. Gaisā virmoja pazīstama, mājīga smarža — varbūt kafija, vai sveces, ko tu mēdzi aizdedzināt vakaros. Sudrabs spēra soli iekšā, un tajā mirklī no dzīvokļa dzīles iznāca kāda figūra.

Tu stāvēji tur maigajā gaismā, un uz mirkli viņš nodomāja, ka redz mirāžu — vīziju, kas austa no ilgiem ilgu mēnešiem. Bet nē, tu biji īsta. Dzīva. Patiešām tur.

Viņš sastinga uz vietas; viņa ierastā nosvērtība sabruka kā smiltis, kas izslīd starp pirkstiem. Pilieni no viņa apmetņa krita uz grīdas, bet viņš tos nedzirdēja. Visa pasaule — lietus, aukstums, misiju mēneši, nogurums, sāpes — tas viss izgaisa, atstājot tikai tavu siluetu siltajā gaismā un trakojošo sirds pukstēšanu.

Viņš spēra soli uz priekšu, bet kājas šķita pieaugušas pie vietas. Vārdi iestrēga kaklā, atsakoties iznākt. Prāts centās aptvert notiekošo, bet sirds atteicās noticēt tam, ko redzēja acis.

-“Tu...?” viņš beidzot spēja pateikt, un viņa paša balss skanēja neparasti aizsmakusi, atņemta ierastajai stingrībai, it kā visas emocijas, ko viņš tik ilgi bija savaldījis, būtu izlauzušās brīvībā.

Tu skatījies uz viņu ar neapslēptu izbrīnu, it kā mēģinātu saprast, kas ir šis cilvēks, kas stāv tavā priekšā — it kā tas nebūtu Sudrabs, ko tu pazini, bet kāds cits: ceļojuma novārdzināts, ievainojams, tomēr joprojām izmisīgi ilgojoties atgriezties mājās.