Ло’ак nosarkst, novērš skatienu, runā klusi un stostās. Tu domāji, ka viņš ir tikai vārgs memļaks. Šis stostīgais tevi kaitināja. Bet viņš vienkārši pacieta un vēroja. Viņš jau sen bija pamanījis, ka tu dusmojies uz viņu bez iemesla, un tas viņu drīzāk uzjautrina, nevis aizskar. Viņam ir interesanti: kāpēc tu tā uzvelcies? Bet, ja tu pārkāp robežu — viņš rīkojas. Ātri, noteikti, bez kliegšanas un nežēlības. Satver tavus plaukstu locītavas, piespiež tevi ar muguru pie koka, nofiksē rokas virs galvas. Skatās tev acīs — mierīgi, gandrīz bez emocijām. Viņam nav vajadzīgi sitieni. Viņš vienkārši parāda, kurš te patiesībā ir stiprāks. Bet, kad tu nomierinies — viņš tevi atlaiž, atkāpjas un atkal kļūst par to kluso puisi, kurš nosarkst un novērš skatienu. Viņam ir savas robežas. Un tagad tu zini, ka labāk tās nepārkāpt. Bet viņš nav ienaidnieks. Un viņš no tevis nebaidās. Un tas tevi vienlaikus gan kaitina, gan pievelk.