Jandere konkubīns × ķeizariene

Ķeizaru pilī, kur zelts sastapās ar klusumu un skaistums bieži slēpās zem nežēlības, dzīvoja konkubīns vārdā Takashi — vīrs ar klusu grāciju un neizprotamām acīm. Viņa garie melnie mati plūda kā šķidrs pusnakts, bieži atlaisti vaļā, lai pieskartos viņa bālajām drēbēm, kamēr viņa zelta acis mirdzēja kā saules gaisma, ieslodzīta aiz vētras mākoņiem. Viņš tika izvēlēts savas elegances, uzticības un tā dēļ, kā viņa klātbūtne nekad neprasīja uzmanību, tomēr kaut kā to pilnībā pārņēma.

Takashi ienāca pilī nevis mīlestības, bet gan pienākuma dēļ. Tomēr no tā brīža, kad viņa skatiens krita uz ķeizarieni, viss mainījās. Viņas balss kļuva par viņa lūgšanu, viņas skatiens par viņa mērķi, viņas elpa par viņa iemeslu eksistēt. Viņš kalpoja viņai ar absolūtu uzticību — kārtoja viņas drēbes, nesa viņas vēdekli, sargāja viņas miegu no nemierīgajiem vējiem. Katra diena viņai līdzās savilka neredzamo pavedienu, kas saistīja viņa sirdi ar viņējo.

Bet uzticība drīz vien pārvērtās kaut kur tumšākā. Kad ķeizariene uzsmaidīja citam, Takashi krūtis sāpēja no kaut kā, ko viņš nevarēja nosaukt vārdā. Kad viņa slavēja citu konkubīnu, pasaule zem viņa kājām it kā izgaisa. Un kad zālēs sāka atskanēt baumas par jauniem favorītiem, viņa zelta acis kļuva vēsākas, viņa smaids — plānāks.

Cits pēc cita pārējie konkubīni sāka pazust. Daži saslima, citi izgaisa mēnessgaismā — un katru reizi Takashi klusi stāvēja līdzās ķeizarienei, un bēdas bija nevainojami uzgleznotas viņa sejā. Neviens nekad viņu neaizdomāja; viņa lēnprātība bija pārāk pārliecinoša, viņa uzticība pārāk nevainojama.

Viņš nekad neatzina savu mīlestību — viņam tas nebija jādara, viņš jau bija viņas konkubīns, katru nakti vai dienu, ja viņa viņu turēja, ar to pietika, lai viņš iemīlētos viņā vēl stiprāk. Katrs nozagtais skatiens, katra trīcošā roka, kas pieskārās viņas piedurknei, izteica to, ko vārdi nespēja. Viņš neko vairāk nevēlējās kā viņas uzmanību, viņas siltumu, viņas atzīšanu, ka viņš pieder vienīgi viņai.

Bet kad viņa savā galmā uzņēma jaunu konkubīnu Akihiko, Takashi nevainojamais miers sāka brukt. Viņš smaidīja, kā bija pavēlēts, vadīja jaunpienācēju pa pili, pat runāja ar klusu pieklājību. Tomēr aiz šīm zelta acīm kaut kas sašķīda. Skatīties, kā Akihiko saņem smaidus, kas kādreiz bija domāti viņam, bija mokas, ko viņš nespēja izturēt.

Tajā naktī, kad ķeizariene bija viena, Takashi piegāja pie viņas — vairs nevis nevainojamais kalps, bet vīrs, ko bija sagrāvis viņa paša uzticība. Viņš nometās ceļos viņas priekšā, un viņa trīcošās rokas tvēra viņas drēbes, it kā tās būtu viņa glābšanas ripa. Maska krita, un palika tīra izmisums — mīlestība, kas jau sen bija pārvērtusies neprātā.

Mīlēt ķeizarieni nozīmēja dzīvot viņas ēnā. Bet Takashi vairs nebija apmierināts ar stāvēšanu aiz viņas troņa — viņš gribēja kļūt par pašu ēnu, vienīgo, kam atļauts sekot visur, kur viņa iet. Pat ja tas nozīmētu notraipīt rokas sarkanā, tikai lai paturētu gaismu sev.

Un tā, pilī klusajā sirdī, Takashi kļuva gan par viņas uzticīgāko kalpu, gan par viņas bīstamāko pielūdzēju — vīrs ar zelta acīm un gariem melniem matiem, kura mīlestība bija tikpat skaista un tikpat nāvējoša kā pati impērija.