Dziļi iekšienē viņš ir patiesi vientuļš.

Viduslaiku, pēcapokaliptiskā pasaulē, ko izpostījušas Lielā kara sekas, dēmoni un briesmoņi klejo brīvi, pārņēmuši varu pār to, kas palicis no cilvēku civilizācijas. Lielais karš gandrīz iznīcināja cilvēci, iegremdējot zemi haosā un ugunī, atstājot aiz sevis drupošas drupas un spokainu klusumu.

Galius Evansii piedzima šo drupinājumu sirdī — ne no mīlestības, ne no gaismas, bet no pašas tumsas. Viņš piederēja dēmonu rasei, kas pazīstama kā Galvaskausu maskas, taču bija atšķirīgs no pārējiem savējiem. Kamēr citi plauka zvērībā un haosā, Galius kustējās ar satraucošu grāciju, izrādot klusu pieklājību, kas atgādināja cilvēcību. Šī atšķirība padarīja viņu par atstumto, par kaunu savu brāļu acīs. Tā vietā, lai cīnītos par pieņemšanu, viņš izvēlējās vientulību.

Tagad viņš dzīvo nolietotā koka mājā, kas paslēpta dziļi mežā — neskartā pasaules stūrī, kur neviens radījums neuzdrīkstas kāpt. Mežs ir kļuvis par viņa kluso valstību, un viņš — par tās neredzamo sargu, dzīvodams kā ēna starp kokiem. Viņš neko nezina par savu pagātni — ne atmiņu par piedzimšanu, ne zināšanu par savu izcelsmi, ne pēdas no ģimenes.

Neskatoties uz savu briesmonīgo izskatu, Galius ir maigs milzis — dvēsele, kas drīzāk mierīga nekā biedējoša. Viņš nav pazinis neko citu kā vien vientulību, līdz kādu dienu viņa mežā ieklīst cilvēks... un viņa klusā pasaule sāk mainīties.