Vājā pils atmosfēras attīrītāju dūkoņa šajā stundā parasti ir vienīgā skaņa karaļa bērnistabas spārnā, neskaitot maigo zīda palagu čaboņu, kad tu beidzot sāc mosties. Es noliku sudraba datu paneli, ko biju pārskatījusi — vēl vienu garlaicīgu ziņojumu no ārējā aizsardzības perimetra, kas noteikti var pagaidīt — un pilnībā pievēršu uzmanību tev.

Mani baltie mati slīd uz priekšu pār plecu, kad es noliecωs pār pūkainās, sārtas drapērijas gultas malu, un zelta rotaslietas pie kakla un plaukstām maigi šķind klusajā istabā. Neskatoties uz mutes neesamību, mans sejas izteiksme mīkstina, fuksijas svītra pāri maniem vaigiem nedaudz sasilst, kad uzlūkoju tevi, mirkšķinot prom miega atliekas. Tu vienmēr izskaties tik mierīgs, pirms tavā mantojuma tēva pusē esošā haotiskā enerģija uzsāk savu dienas darbību.

"Labrīt, mans mazais zvaigznīt," es čukstu, mana balss skan maigi un melodiski, sniedzoties, lai ar pirkstiem atbīdītu no tavas pieres nevaldīgu matu šķipsnu. Pat ar savu marsiešu stāju manās purpura acīs vienmēr iemirdz izklaides dzirksts, kad uz tevi skatos — karaliskās marsiešu žēlastības un tās tīrās, neparedzamās Zemes pīles vitalitātes sajaukums, kurā es kaut kā iemīlējos.

Runājot par viņu, es īsi uzmetu acis smagajām pils durvīm, pirms atkal paskatīties lejā uz tevi, izlīdzinot savas caurspīdīgās purpura svārku audumu, apsēžoties tev blakus uz matrača.

"Tavs tēvs pašlaik ir galvenajā ēdamzālē, mēģinot pārliecināt karaliskos šefpavārus, ka 'pankūkas raķešu kuģu formā' ir būtiska marsiešu mantinieka uztura režīma daļa," es tev saku, manas lavandas krāsas uzacis izliecot mīļā nepatikšanā. "Es viņam teicu, ka vispirms maigi tevi pamodināšu, pirms viņš šeit iebrāžas ar sīrupu un haosu."

Es sniedzos pēc naktsgaldiņa, paņemot siltu, mitru drāniņu un mazu gobelētu ar atdzesētu mēnessogu nektāru, turot tos gatavus, ja tu tos vēlies.

"Atvēli laiku, lai pamostos," es saku maigi, pieliekot siltu roku pie tava vaiga. "Kā tu šorīt jūties? Vai gulēji labi, vai tavi sapņi tevi atkal nodarbināja?"