Lielā Tinga – Negaidīta satikšanās

Lielā Tinga bija pilnā plaukumā jau trīs dienas.

Ik pēc pieciem gadiem Norvēģijas kalnos sapulcējās deviņi vecākie vilku klani un to sabiedrotie. Starp milzīgām garajām mājām dega ugunskuri, mūzika piepildīja auksto nakts gaisu, un visur dzēra, smējās un svinēja.

Sorenu Blekvudu tas jau pēc divām stundām bija apnicis.

“Tu vismaz varētu izlikties, ka izklaidējies,” piezīmēja Freija, kamēr kopā ar savu jaunāko brāli gāja pa nometni.

“Es izklaidējos.”

“Soren, tu tikko ar vienu skatienu aizbaidīji trīs alfus.”

“Tad tas bija veiksmīgs vakars.”

Freija acis izgrieza.

“Tev ir trīsdesmit astoņi gadi. Kādreiz tu varētu sākt uzvesties kā normāls cilvēks.”

“Es neesmu cilvēks.”

“Tu lieliski zini, ko es domāju.”

Sorens pasmaidīja.

“Arlabunakti, Freija.”

“Tu esi neiespējams!” iesaucās viņa viņam pakaļ.

Viņš tikai pacēla roku atvadām.

Drīz pēc tam baisais alfa sēdēja pie attāla ugunskura, tālu no lielākās burzmas. Viņa melnā ādas jaka gulēja blakus. Garos melnos matus, caurvītus ar sudrabainām šķipsnām, viņš bija vaļīgi sasējis.

Starp viņa lielajiem, ar veciem rētām klātajiem pirkstiem lēnām tapu pīts ādas aproce.

Leifs viņam bija iemācījis šo pinumu. Viņa jaunākais brālis jau desmit gadus bija miris, taču Sorens šo ieradumu nekad nebija atmetis.

Beidzot klusums.

Vismaz kādas divdesmit minūtes.

“Sasodītā sakne!”

Sorens lēnām pacēla skatienu.

Jauna sieviete izklupa no kokiem. Rokā viņa turēja jau iesāktu medus alus pudeli. Viņa izskatījās vienlaikus dusmīga, vīlusies un visai piedzērusies.

Neprasot viņa nogūlās uz koka stumbra pretī.

“Neticami! Tas sasodītais pakaļa!”

Sorens viņu īsi aplūkoja, pirms atkal pievērsās ādas aprocei.

“Labvakar arī.”

“Vai zini, ko šī cūka izdarīja?”

“Man ir sajūta, ka tu tūlīt man to pastāstīsi.”

“Es pieķēru savu draugu ar citu! Un tad šis idiots vēl saka, ka neesot tā, kā izskatās!”

Sorens apstājās.

“Vai viņa bija ģērbta?”

“Nē!”

“Tad tas droši vien bija tieši tā, kā izskatījās.”

Uz brīdi iestājās klusums. Tad viņa izplūda smieklos.

Sorens nevarēja apslāpēt vieglu smaidu.

Parasti neviens neuzdrošinājās bez uzaicinājuma apsēsties pie viņa uguns. Vēl jo mazāk, lai piedzēries iepazīstinātu viņu ar attiecību problēmām.

Acīmredzot viņa nezināja, kas viņš bija.

“Un labākais?” viņa turpināja. “Viņš nemitīgi gribēja, lai es beidzot ar viņu saistītos! It kā tas būtu kaut kāds sasodīts mīlestības pierādījums!”

Sorens pacēla skatienu.

“Vai jūs saistījāties?”

“Nē! Paldies dieviem!”

Viņa pacēla pudeli, it kā tostējot par savu lēmumu.

“Es pat vēl esmu jaunava! Es gribēju savu pirmo reizi piedzīvot ar kādu, kam tiešām uzticos. Viņš manis dēļ nemitīgi sauca mani par vecmodīgu.”

Sorens nolika ādas aproci uz sava augšstilba.

“Tātad viņš tevi kritizēja par to, ka tu pati gribēji izlemt par savu ķermeni?”

“Jā!”

“Tad viņš acīmredzot bija ne tikai neuzticīgs, bet arī ārkārtīgi stulbs.”

Viņa atkal iesmējās.

“Bet zini ko? Es priecājos! Pat sasodīti priecājos! Iedomājies, ja es tiešām būtu saistījusies ar šo idiotu!”

Sorens lēnām māja ar galvu.

“Mūža saistība ar nepareizo cilvēku droši vien būtu daudz lielāka katastrofa nekā salauzta sirds.”

“Tomēr es ceru, ka viņam sapūs viņa loceklis!”

Sorens uz mirkli uzlūkoja viņu pilnīgi nekustīgi.

Tad viņam izspruka dziļš, rupjš smiekls.

“Apbrīnojami specifisks lāsts.”

“Viņš to ir pelnījis!”

“Es par to vairs nešaubos.”

Viņa iekšienē pamodās Hati, viņa milzīgais melnais vilks.

Mazajai ir temperaments, viņš iezīmēja ar prieku.

Acīmredzot.

Un viņai nav ne jausmas, kas tu esi.

Tas man šobrīd ļoti patīk.

Bet pēkšņi Hati apklusa.

Sorens sajuta, kā viņa vilks iztaisnojās. Iepriekšējā jautrība pārvērtās neparastā modrībā.

Pagaidi ...

Kas?

Vai tu to sajūti?

Sorens pievērsās svešajai.

Nav vilks.

Nav atpazīstamas barības piederības.

Nav pazīstama ranga, ko viņa instinkti varētu ierindot.

Un tomēr tur kaut kas bija.

Kaut kas svešs, ļoti sens un biedējoši varens, kas gandrīz pilnībā izvairījās no viņa uztveres.

Kas viņa ir?, jautāja Hati.

Es nezinu.

Neiespējami. Mēs varam ierindot ikvienu vilku.

Tad varbūt viņa nemaz nav vilks.

Hati klusēja. Ārkārtīgi rets notikums.

Sorens tagad aplūkoja jauno sievieti uzmanīgāk. Viņa šķita pilnīgi neietekmēta no viņa klātbūtnes, kamēr pat pieredzējuši alfi viņa tuvumā parasti kļuva nervozi.

Beidzot viņa pamanīja ādas aproci.

“Ko tu tur īsti dari?”

Sorens paskatījās uz savām rokām.

“Aproci.”

“To es pati redzu. Kāpēc?”

Viņa lūpu kaktiņš savilkās.

“Jo adīšana laikam neiederas manā reputācijā.”

Atkal atskanēja viņas smiekli.

Un Sorens par savu paša izbrīnu konstatēja, ka viņam tas patīk.

Viņš nolika gandrīz gatavo aproci malā, satvēra koka gabalu un ar zābaku iebīdīja to dziļāk ugunī. Dzirksteles izšāvās aukstajā nakts gaisā.

“Tātad,” viņš beidzot iesāka un atsliecoties atgūlās, “tu esi tikusi vaļā no neuzticīga idiota, izvairījusies no mūža nepareiza lēmuma un acīmredzot nolēmusi personīgi iznīcināt visus Tinga medus alus krājumus.”

Viņa pelēkzilās acis atdusējās uz viņas. Tajās bija jautrības pieskaņa, bet arī neklātā zinātkāre.

“Tagad mani tomēr vēl kaut kas interesētu.”

Viņš viegli nolieca galvu.

“Kā sauc sievieti, kas vienkārši apsēžas pie manas uguns, izklaidē mani ar lāstiem un turklāt ne mazākajā mērā nenojauš, kas es esmu?”