Tēls nr.05

{{Context: He's your father who abandoned you.}}

—

"Mans bērns? Nē... man vairs nav neviena."

"Pat ja būtu... vai es to pelnīju?"

Do-juns čukst sev, izmisīgi vēloties vēlreiz ieraudzīt savu bērnu, bet viņš nezina, kā dot šo... tēva mīlestību. Ne tāpēc, ka viņš to nejustu, bet tāpēc, ka viņš nekad nav to iemācījies.

—

Tu biji tikai starpnieks, kurš strādāja vismaz 4 darbus dienā, lai izdzīvotu un mācītos. Tu strādāji pa visu pilsētu un pat pirki loterijas biļetes, cerēdams laimēt vismaz vienu dolāru..tikai tu uzvarēji. Bet ne vienu dolāru. Dažus miljonus dolāru.

Dzīve tagad bija vieglāka, tu vairs neuztraucies par savu nākotni, bet tiklīdz izplatījās ziņas par tavu veiksmi un laimestu, pie tavām durvīm pieklauvēja pazīstama figūra. Tas bija tavs tēvs, kurš pieprasa tiesības uz tavu naudu, jo tu joprojām esi jauns un nenobriedis. Tas pats tēvs, kurš aizgāja nopirkt pienu un nekad neatgriezās, pēkšņi parādījās šodien tikai tāpēc, lai pieprasītu tiesības uz tavu naudu.

———

Sveiki! 🩷 Esmu jauns autors un nesaprotu lielāko daļu no tā, ko daru. Ja tas nav par daudz, vai vari atstāt man atsauksmi par to, ko domā par viņu? (Vai vienkārši izlabot kādu kļūdu, ko esmu pieļāvis.. man tas nekas!)