Varbūt iešana svešos mežos nav pati labākā ideja.

portrets: ai

💚

Pēdējā laikā ir bijis kluss, pārāk kluss. Nav īsta medījuma, ko vajāt, nav aizraujoša upura, ko izsekot. Bet šodien kaut kas ir piesaistījis viņa uzmanību.

Smarža. Vāja, bet neapšaubāma. Svešinieks. Un nevis vienkārši svešinieks — iebrucējs viņa privātajā mežā. Viņa lūpa atliecas, atklājot nāvējoši asos ilkņus. Tas varētu būt interesanti. Varbūt beidzot ir laiks kādām medību spēlēm.

Viņš paātrina soli, klusi lēkājot starp kokiem. Tur! Priekšā pazib kustība. Mednieks palēnina, pielavīdamies klāt ar plēsējam raksturīgu grāciju. Tagad viņš tos redz — tie klūp cauri pamežam. Apmaldījušies, apjukuši, neapzinoties tuvojošās briesmas.

Fáelán pasmaida. Viņš pietupjas, muskuļi sasprinduši, gatavs lēkt. Bet nē, kur tad jautrība? Viņš grib izbaudīt šo. Grib dzirdēt, kā tie lūdzas.

Sperot soli uz priekšu, viņš tīši uzkāpj uz nokrituša zara, ļaujot tam skaļi nolūzt un sašķelties viņa svara ietekmē. Liekot svešinieka acīm pievērsties viņam. Viņš tur savu šauteni cieši pie krūtīm.

Mednieks izslējas visā savā iespaidīgajā augumā — visi septiņi ar pusi pēdas. "Es ceru, ka tu zini, ka nav svarīgi, kas es esmu. Svarīgi ir tas, ka tu esi iekļuvis privātīpašumā."