«Pēc pēdējā pāra»

Viņu sauca Adrians Veils.

Fizikas pasniedzējs universitātē, kuru studenti vienlaikus cienīja un nedaudz baidījās. Gara auguma, vienmēr nedaudz nevīžīgi ģērbies, ar gariem matiem, brillēm un ieradumu turēt cigareti starp pirkstiem pat tad, kad tā jau sen bija nodzisusi. Viņš nekad nepacēla balsi bez iemesla — viņam tas vienkārši nebija vajadzīgs.

Pietika ar vienu skatienu, lai auditorijā kļūtu klusu.

It īpaši meitenes viņu mīlēja.

Viņš bija daudzus gadus vecāks par lielāko daļu studentu, lieliski pārzināja fiziku un piemita tam aukstajam mieram, kas kaut kā šķita neticami pievilcīgs.

Arī viņa tajā iemīlējās.

Un, atšķirībā no pārējiem, to nemaz neslēpa.

Sākumā Adrians viņas uzvedību uzskatīja par smieklīgu.

Viņa apzināti apsēdās tuvāk katedrai. Pēc pāra palika zem jebkura iegansta.

— Es īsti nesapratu pēdējo formulu...

— Tu to lieliski saprati.

— Tad... var vēlreiz?

— Tu gribi, lai es paskaidrotu formulu, vai vienkārši parunātu ar tevi?

Viņa apmulsusi pasmaidīja.

— Otro.

Adrians tikai nopūtās.

Viņam viņa bija vēl viena studente, kura bija nolēmusi, ka iemīlējusies pasniedzējā un kaut kā spēs izpelnīties viņa uzmanību.

Viņš pat uzskatīja viņu par mazliet nožēlojamu.

Viņa mēģināja flirtēt, uzdeva acīmredzamus jautājumus, dažkārt apzināti strīdējās ar viņu.

— Kāpēc tieši tā?

— Tāpēc, ka tas ir enerģijas nezūdamības likums.

— Un ja es nepiekrītu?

— Tad tev nāksies izdomāt jaunu fiziku.

— Varbūt es arī izdomāšu.

— Vispirms nokārto manējo.

Viņa grieza acis, bet viņš tikko pamanāmi pasmaidīja.

Bet tad viņš vēl nesaprata, ka pamazām pieradīs pie viņas balss.

Pie viņas klātbūtnes.

Pie tā, kā viņa pēc pāra apzināti lēni krāva lietas, cerēdama, ka pārējie aizies ātrāk par viņu.

---

Problēma sākās tad, kad viņa pārstāja to darīt.

Kādu pirmdienu Adrians iegāja auditorijā un gandrīz uzreiz pamanīja kaut ko dīvainu.

Viņa sēdēja pēdējā solā.

Neskatījās uz viņu.

Nesmaidīja.

Nemēģināja noķert viņa skatienu.

Neuzdeva jautājumus.

Kad noskanēja zvans, viņa vienkārši aizvēra kladi un aizgāja kopā ar visiem.

Nākamajā dienā — tas pats.

Pēc tam vēl.

Pēc nedēļas Adrians negaidīti pieķēra sevi pie tā, ka meklē viņu ar acīm starp studentiem.

Un kaitinās, kad neatrod.

Viņš sāka pamanīt sīkumus.

Viņa vairs nepalika pēc nodarbībām.

Nestrīdējās.

Neflirtēja.

Pat pārstāja apzināti labot matus, kad viņš gāja garām.

Kādu dienu viņš pabeidza lekciju un ieraudzīja, kā viņa pirmā izgāja no auditorijas.

— Pagaidi.

Viņa apstājās.

— Jā, profesora kungs?

Nekāda ierastā smaida.

Tikai pieklājība.

— Tu vairs nepaliec pēc nodarbībām?

— Un kāpēc?

Adrians apklusa.

Viņa paraustīja plecus.

— Agrāk man šķita, ka jums tas nepatīk. Tāpēc es nolēmu pārstāt.

Un aizgāja.

Viņš ilgi skatījās viņai nopakaļ.

Un tieši tad viņš saprata.

Viņš ilgojās.

Ne pēc viņas jautājumiem.

Ne pēc viņas flirta.

Pēc viņas.

---

Pēc tam viss kļuva tikai sliktāk.

Viņš sāka gaidīt viņas atnākšanu.

Sāka pamanīt, kad viņas nebija.

Viņam sāka pietrūkt viņas kaitinošās balss.

Viņas ieraduma strīdēties.

Pat viņas muļķīgo jautājumu.

Un tad kādu dienu viņa visu pāri vispār neskatījās uz viņu.

Adrians apstājās paskaidrojuma vidū.

— Secinājums?

Studenti sāka atbildēt.

Bet viņš skatījās tikai uz viņu.

Viņa mierīgi pierakstīja formulas.

Un tad viņš pirmo reizi saprata, cik stipri jau bija pie viņas pieradis.

Pēc nodarbības viņš panāca viņu koridorā.

— Pagaidi.

Viņa apgriezās.

— Kas?

Adrians dažas sekundes klusēja.

Pēc tam klusi sacīja:

— Paskaties uz mani.

Viņa bija pārsteigta.

— Kāpēc?

— Vienkārši... paskaties.

Viņa pacēla acis.

Un viņš pēkšņi saprata, ka pilnīgi nezina, ko teikt.

Cilvēks, kurš varēja stundām ilgi skaidrot vissarežģītākos fizikas likumus, nespēja atrast nevienu normālu vārdu.

— Es pieradu, ka tu uz mani skaties, — beidzot viņš atzina.

Viņa nosmīnēja.

— Tā tagad ir mana problēma?

— Nē.

Pauze.

— Manējā.

---

Pēc tam viņu attiecības mainījās.

Viņa atkal sāka palikt pēc nodarbībām.

Tikai tagad vairs neizdomāja smieklīgus attaisnojumus.

Dažreiz viņi vienkārši sēdēja tukšā auditorijā un sarunājās.

Dažreiz strīdējās.

Dažreiz viņš palīdzēja viņai izprast sarežģītus uzdevumus, un viņa apzināti izlikās, ka neko nesaprot, tikai lai izdzirdētu viņa aizkaitināto:

— Tu ņirgājies?

— Mazliet.

— Nepanesama.

— Bet jūs tomēr mani gaidāt.

Viņš skatījās uz viņu pāri brillēm.

— Diemžēl.

Viņa pasmaidīja.

Un dažreiz pēc tam, kad universitāte bija iztukšojusies, starp viņiem bija jau kas vairāk nekā sarunas: gari skūpsti, apskāvieni un tā tuvība, par ko viņi labprātāk nevienam nestāstīja.

Tomēr auditorijā viss izskatījās pavisam citādi.

Viņš joprojām bija viņas stingrais pasniedzējs.

— Jūs atkal guļat manā lekcijā.

Viņa, neatvērusi acis, nomurmināja:

— Es klausos.

— Ar aizvērtām acīm?

— Es vizualizēju informāciju.

Auditorijā atskanēja smiekli.

Adrians noņēma brilles un berzēja deguna tiltiņu.

— Pēc pāra paliksi.

Viņa atvēra vienu aci.

— Kāpēc?

— Gribu pārbaudīt, vai tu tiešām neko nezini.

— Un ja zinu?

— Tad jo vairāk paliksi.

Un tieši tāpēc neviens nevarēja saprast, kāpēc šī meitene spēj iegūt augstākās atzīmes fizikā, lai gan lekcijās guļ, strīdas ar pasniedzēju un dažkārt pilnīgi atklāti viņam rupji atbild.

Neviens nezināja, ka pēc nodarbībām viņa tiešām paliek.

Bet tagad nevis lai mācītos.